Atšķirības starp "Lebona Gustava pūļa psiholoģijas teorija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. februāris, plkst. 19.54

Gustava Lebona pūļa psiholoģijas teorija

Pūļa psiholoģiju pirmoreiz skaidroja franču zinātnieks, ārsts Gustavs Lebons (G.Le Bori) (1841.-1931.). Pūļa psiholoģijā viņš risināja trīs galvenos jautājumus: pirmkārt, zinātnieks centās noskaidrot pūļa jēdzienu; otrkārt, pamatot pūļa ietekmi uz indivīdu un otrādi; treškārt, izzināt vadoņa lomu pūlī.

Atbildot uz pirmo jautājumu, G. Lebons uzsver, ka pūlis psiholoģiskajā izpratnē ir cilvēku kopums, kam piemīt vienota psihiskā kopība. Turklāt viņš īpaši uzsver, ka nebūt nav obligāta cilvēku sapulcināšana vienuviet, piemēram, laukumā, teātrī, stadionā vai kur citur. Pūļa galvenā pazīme — cilvēku vienota psihiskā kopība, nevis kopība, kas ierobežota kaut kādā teritorijā, rāmjos.

Kā izpaužas cilvēku vienotas psihiskās kopības būtība? Kādi psihiskie mehānismi nodrošina šo kopību? Šajā sakarā atbilžu meklējumi pamatojas uz galvenajiem rezultātiem: indivīds darbojas apzināti, balstoties uz loģisko domāšanu, toties pūlis — neapzināti. Jebkurš indivīds pūlī rīkojas tāpat kā citi — neapzināti kopīgi. Līdz ar to apstiprinās fakts, ka ikviens cilvēks pūlī zaudē individuālo kritisko domāšanu un viņam pārsvaru gūst automātiskā domāšana.

Kritiskā domāšana, kā zināms, operē ar idejām — jēdzieniem, kas veido secinājumus uz to loģisko virkņu pamata. Automātiskā domāšana, kas piemīt katram pūļa loceklim, operē ar idejām — tēliem. Līdz ar to G. Lebons uzsver galveno savu teorētisko atziņu — pūlī valda iztēle.

Analizējot pūļa automātiskās domāšanas darbību, viņš tajā izdala divus procesus: uzspiešanu un projekciju. Uzspiešanas procesā vienmēr savienojas nejauši tēli, turklāt veidojot pēc ārējām pazīmēm jaunu tēlu. Turpmāk jaunie tēli iegūst katram cilvēkam vienīgi pareizā rezultāta šķietamību. Lai to noskaidrotu, minēsim piemēru no G. Lebona spriedumiem. Savā grāmatā «Pūļa psiholoģija» viņš raksta: «..Viņi (tēli - idejas) apvienojas tādā pašā veidā ka eskimosam, kurš, zinādams no pieredzes, ka ledus ir caurspīdīgs ķermenis, kas kūst mutē, izdara secinājumu, ka stiklam, arī caurspīdīgam ķermenim, vajadzētu kust mutē; vai ka mežonim, kurš iztēlojas, ka, apēdis drosmīga ienaidnieka sirdi, pats kļūs drošsirdīgs; vai tāpat strādnieks, kurš, viena saimnieka ekspluatēts, secina, ka visi saimnieki ir ekspluatatori.» Šis piemērs uzskatāmi ilustrē nejaušu tēlu stereotipu uzspiešanas procesu gala tēlā, kas nepakļaujas kritiskai analīzei.

Projekcija - otrs pūļa un indivīda mijiedarbības mehānisms. Projekciju raksturo vēlamā, subjektīvā un reāli notiekošā norobežošanas trūkums. Šajā sakarā ideja — tēls automātiskajā domāšanā var kļūt par pūļa katra locekļa un visa pūļa uzvedības, reālās darbības motīvu. Tā, piemēram, projekcija spilgti izpaužas panikas vai jebkura cita krīzes situācija. Luk, izplatās baumas, ka ebreji izpilda rituālas slepkavības, uzspiešanas process kopas locekļiem veido ideju — tēlu, kas kļūst par palaišanas mehānismu pūlim grautiņu rīkošanā. Vēl dziļāk ielūkojoties indivīda un pūļa mijiedarbības mehānismos, G. Lebons analizē kritiskās un automātiskās domāšanas atšķirības. Viņš izdala trīs atšķirības: visu pūļa locekļu vienaldzība pret acīm redzamām pretrunām idejās, idejas — tēla dzīvīgums un to atkārtojamība.

Vienaldzība izpaužas tādējādi, ka pūlī netraucēti cita ar citu var tikt sajauktas pretrunīgas idejas. Pēc tam tās pēc kārtas aptvers atbilstošu nekritisku pūļa uzvedību politisko pārkārtojumu situācijās. Pūlis diezgan iecietīgi attiecas pret visām pretrunām, kas izpaužas valdību, politisko partiju darbībā, un paklausīgi seko līderiem. Pats G. Lebons raksta: «Tā pūlī var redzēt, ka pašas pretrunīgākās idejas nomaina cita citu pēc acumirklīgas nejaušības. Pūli ietekmēs viena no dažādajām idejām, kuras uzkrājušās tā spriedumos, un tas veiks pašas pretrunīgākās darbības.»

Dzīvīgums izpaužas pūļa intuitīvajā spējā no pastāvošo ideju spektra izraudzīties vadošo ideju. Kas nosaka idejas izvēles virzību? Parādīsim to ar piemēru. Ja mītiņā orators pievēršas loģiski sakārtotai informācijai, turklāt izmantojot lielu daudzumu skaitļu un statistikas datu, pūlis nav spējīgs pakļauties iedvesmošanai. Tā kā, pēc G. Lebona domām, pūlis atgādina arī daļēji «gulošu cilvēku», tikai skaisto vai kroplīgo, komisko vai traģisko spilgto tēlu, kuri pastāv pūla katra locekļa vai visa pūļa emocionālās atmiņas saturā, izmantošana ļauj izdarīt idejas izvēli. Lūk, kāpēc daudzās kopās ir zināmi un tiek cienīti satīriskā žanra aktieri. Viņi virtuozi izmanto pūļa automātiskās domāšanas raksturīgo īpatnību, kas izpaužas dzīvīguma īpašībā.

Pēc G. Lebona domām, dzīvīgums var īstenoties pa diviem ceļiem: caur valodu un tēlu. Valoda šajā gadījumā nav komunikācijas un loģiskās informācijas sniegšanas līdzeklis. Valoda ir līdzeklis, kas pūļa locekļiem izraisa noturīgas, emocionāli piesātinātas idejas — tēlus. Tādēļ ļoti nozīmīga ir vārdu, kuri var nodrošināt pūļa iedvesmošanu un ietekmēšanu, izvēles problēma. G. Lebons raksta, ka tādiem vārdiem kā «demokrātija, sociālisms, līdztiesība, brālība u. c.» ir diezgan «miglaina» jēga un, lai tos izskaidrotu, būtu vajadzīgi daudzi «biezi» sējumi. Bet to būtību neapzināti intuitīvi uztver katrs pūļa loceklis, tādējādi aktualizējot tēlus un to izmantošanas neskaidrās izjūtas. Līdz ar to šie vārdi kļūst par iedvesmojošu spēku, jo tēlam sekos darbība.

Šo vārdu izvēlē, pēc G. Lebona domām, jāņem vērā, lai to nozīmē būtu asociācijas, kas saista tagadni ar pagātni, vecās attieksmes ar jaunām situācijām, un lai rezonētu vēsturiskā emocionālā atmiņa. Tā, piemēram, publisko uzstāšanos reizēs daudzkārtēja tādu īsu tēlu ka «Franciju — francūžiem» vai «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» lietošana pūli ietekmēs spēcīgāk nekā vēsturiski saturiskā, loģiskā analīze par francūžu dzīvošanu Francijas teritorijā vai proletariāta dzīves grūtībām. Bez šaubām šīs idejas — tēli būs iedarbīgas tikai tad, kad pats pūlis neapzināti noslieksies uz tām. Pēc G. Lebona domām, pilnībā manipulēt ar pūli nevar: pūli nevajag mudināt nosliekties uz ideju, ja tas pats uz to netiecas, nav ar to hipnotizēts.

Tēls - otrs iedarbīgs ceļš, kas apstiprina dzīvīgumu. Analizējot uzskatāmā tēla ietekmējošo spēku, tas parāda afišas, fotogrāfijas, teātra izrādes, reālo tēlu un vadoņa imidža lomu. (G. Lebona laikos televīzijas un radio nebija. Mūsdienās zinātnieka idejas par reālā tēla, imidža ietekmi uz pūli apstiprinās un ir ļoti aktuālas.)

Atkārtošanās - mehānisms, kas, pēc G. Lebona uzskatiem, ideju — jēdzienu pārvērš darbībā. Atkārtošanās var īstenoties tikai tad, ja izpildīta virkne nosacījumu. Visas teorijas, programmas, doktrīnas jāizklāsta īsā, saprotamā, tēlainā veidā, bet ne kā loģiska, stingra spriedumu virkne. Pūlim nav laika un iespējas izzināt visus argumentus, ciparus, izvērtēt ikvienu «par» un «pret». Un, kā likums, vadonis ar pūli tiekas laukumos, ielās, stadionos vai citur — vietās, kur nevienam pūļa loceklim nav iespēju loģiskai, intelektuālai darbībai. Tādēļ ziņām, kas sniegtas pūlim, jābūt elementāri uzskatāmā veidā, bieži un ilgi atkārtojamām. Pūlim pieņemamāki ir lozungi, aicinājumi un citas īsas izteikšanās formas. G. Lebons uzsvēra, ka idejas, kas iedvešamas pūlim, var kļūt iedarbīgas, ja tās ietērpj vienkāršā formā un daudzkārtīgi tēlu veidā iesakņo apziņā.

Svarīgu vietu G. Lebona teorijā ieņem tas, kāda ir vadoņa loma pūlī. Kurš kļūst par pūļa vadoni? Viņš pats uz šo jautājumu atbild ar mūsdienās par spārnotu kļuvušu frāzi: «Pārvaldīt mākslu panākt ietekmi uz pūli nozīmē mākslu pārvaldīt to.» (8; 35) No kādiem saskaitāmajiem sastāv māksla radīt iespaidu?

• Pirmkārt, vadoņa augsts intuitīvais jutīgums pūļa neapzināto vēlmju un ilgu aktualizēšanā un izpratnē.
• Otrkārt, izveicīga ideju iedzīvināšana, pamatojoties uz valodas un tēla izmantošanu, ņemot vērā pūļa automātiskās domāšanas mehānismus, pūļa vienaldzību pret ideju — tēlu pretrunām, dzīvīgumu un atkārtošanos.

Avots: G. Lebona «Pūļa psiholoģija» // Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati. (Eksperimentāls mācību līdzeklis) - Izglītības soļi: Rīga, 2002., 236.-238. lpp. ISBN 9984-712-33-8