Atšķirības starp "Mākslas tautiskums" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 7. jūnijs, plkst. 09.11

Mākslas tautiskums - termins PSRS pieņemtajās ideoloģiskajās nostādnēs, - "estētikas kategorija, kas pauž un vispārina mākslas un tautas daudzveidīgo savstarpējo attieksmju kopumu (..) tieši vai netieši iemieso tautas taisnīguma un skaistuma izpratni, pauž patosu, kas piemīt tautas revolucionārajai cīņai par brīvību un laimi", ar ko tika pamatoti nacionālās mākslas un kultūras dzīves ideoloģizācijas principi. Tika postulēts, ka tas esot vēsturisks jēdziens, kura saturu nosakot "konkrēti sabiedrības attīstības apstākļi un posmi, mākslas vieta un loma tajos". Tauta esot jaunrades laika, skaistuma un ģenialitātes ziņā "pirmais mākslinieks", patiesā kultūras radītāja.

Līdzīgas ideoloģiskas nostādnes XX gs. vērojamas praktiski visos totalitārajos, autoritārajos režīmos un, mazāk izteiktas, arī vairākās demokrātijas zemēs.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 255. lpp.
• Partejiskuma nedziestošā uguns sirdīs lai kvēlo. // Literatūra un Māksla. 1963. gada 25. maijs
• Artmane V. Partejiskums un daži tagadnes mākslas kultūras attīstības jautājumi. // Laikam līdzi : rakstu krājums. - Liesma: Rīga, 1983. - 242 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• LPSR MP Galvenās pārvaldes valsts noslēpumu aizsardzībai presē priekšnieces A. Lucevičas ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK par politiskās cenzūras darbību 1974./1975. gadā.
• Ekmanis R. Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā. // Jaunā Gaita nr. 74, 1969.