Atšķirības starp "Platonisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. oktobris, plkst. 09.00

Platonisms - uz Platona mācību balstīts ideju kopums un domāšanas veids filosofijā. Platonisms izriet no diviem pavisam empīriskiem, veseliem un pat vispārcilvēciskiem, visiem saprotamiem novērojumiem, pie kuriem tas neapstājas un ko bezgalīgi pārspīlē. Piemēram, nūju iespējams tēst, lauzt un pat pilnīgi sadedzināt, taču nūjas ideju nav iespējams ne tēst, ne lauzt, ne dedzināt. Gaisu var elpot, un maizi varēst, taču gaisa ideja nav elpojama, un maizes ideja navēdama. Šis novērojums ir tik elementārs, ka neviens tam neiebildīs. Tiesa, platonisms ar to neaprobežojas un paplašina šo novērojumu līdz gigantiskiem apmēriem, kam daudzi jau nepiekrīt, jo tie traucē pamanīt pieminētos visvienkāršākos un vissaprotamākos novērojumus. Arī otra platonisma pamatnostādne ir visai skaidra un neprasa nekādus pierādījumus, bet platoniskā interpretācija atkal to padara par kaut ko daudziem nesaprotamu un nepieņemamu. Šis novērojums ir tāds, ka biežais un nepārtrauktais lietu plūdums pašā saknē traucē atšķirt vienu lietu no otras un pat vienas lietas ietvaros traucē to nosaukt veselumā. Ja katrs lietas notikšanas moments izgaist tajā pašā brīdī, kurā tas rodas, kļūst nesaprotams, kas gan ir pati lieta, kura nemitīgi top un ik brīdi mainās. Pats par sevi saprotams, ka ikvienā lietas tapšanas mirklī mēs nedrīkstam aizmirst pašu lietu, jo citādi nemitīgi paliks nezināms, kas īsti ir nemitīgi mainīgais, t.i., pati lieta.