Atšķirības starp "Skepticisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. decembris, plkst. 10.34

Skepticisms – filosofijas koncepcija, kas apšauba objektīvās īstenības izzināšanas iespējamību. Kā doktrīna radās antīkās sabiedrības krīzes periodā IV gs.p.m.ē. kā pretreakcija iepriekšējām filosofiskajām doktrīnām, kuras juteklisko pasauli centās izskaidrot ar teorētisku prātojumu palīdzību, bieži vien nonākot pretrunā cita ar citu. Sevišķi izteikts skepticisms bija Pirrona, Arkesilaja, Karneada, Ainesidēma, Seksta mācībās. Turpinādami sofistu tradīciju, pirmie skeptiķi postulēja, ka cilvēka izziņas spējas ir relatīvas, rezultāts nav formāli pierādāms un atkarīgs no dažādiem blakusnosacījumiem (dzīves apstākļiem, sajūtu orgānu stāvokļa, tradīciju un paradumu ietekmes u.tml.). Par antīkā skepticisma ētiskās koncepcijas pamatu kļuva šaubas par vispāratzītu, neapstrīdamu zināšanu iespējamību. Antīkie skeptiķi sludināja atturēšanos no spriedumiem, lai sasniegtu dvēseles mieru (ataraksi) un tādējādi arī laimi, kas ir filosofa mērķis. Savos darbos skeptiķi kritizēja „spekulatīvās“ filosofijas nostādnes un izvirzīja savus argumentus (tropus) par labu skepticismam. Skepticisma atdzimšana agnosticisma veidā vērojama XVII-XVIII gs. Eiropas filosofijā, kur skepticisma argumentāciju izmantoja sholastikas graušanā. No vienas puses, Montēņa, Šarona, Beila u.c. domātāju skepticisms lika pamatus materiālismsm, no otras – Paskāla, Hjūma, Kanta u.c. skepticisms apšaubīja prāta iespējas kā tādas, pieļaujot ticību (reliģisko pārliecību pasaules skatījumā).

Literatūra

• Skepticisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 379. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu