Atšķirības starp "Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Latviešu leģions''' - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām [[ieroču SS]]<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma | + | '''Latviešu leģions''' - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām [[ieroču SS]]<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens ''Waffen SS'' karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs.</ref> un palīgpolicijas vienībām [[Otrais Pasaules karš|II pasaules kara]] gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (''Lettische Freiwilligen Legion''). Juridiski pakļauts [[Apsardzes spēki|SS]] vadībai.<ref>Šāda nepieciešamība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas) neļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, [[Vērmahts|vērmahta]] papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tik atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā ne armijas struktūrai - izveidojot ''Waffen SS'' karaspēka daļas (''de jure'' pakļautas SS, bet ''de facto'' - vērmahtam).</ref> |
1943. gadā piespiedu mobilizācijas kārtā izveidoja divas divīzijas, kuras tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai un nosūtītas uz Austrumu fronti. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc kapitulācijas 8. maijā. | 1943. gadā piespiedu mobilizācijas kārtā izveidoja divas divīzijas, kuras tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai un nosūtītas uz Austrumu fronti. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc kapitulācijas 8. maijā. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 14. janvāris, plkst. 05.55
Latviešu leģions - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām ieroču SS[1] un palīgpolicijas vienībām II pasaules kara gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Juridiski pakļauts SS vadībai.[2]
1943. gadā piespiedu mobilizācijas kārtā izveidoja divas divīzijas, kuras tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai un nosūtītas uz Austrumu fronti. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc kapitulācijas 8. maijā.
Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.
15. divīzija - pēdējais kauss alus pirms pardislocēšanās uz Vāciju. Rīga, 1944. gada augusts
15. divīzija - kāpšana kuģos, lai pardislocētos uz Vāciju. Rīgas osta, 1944. gada augusts
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divizija. Ievainoto transportēšana. Pomerānija, 1945. gada marts.
Kaps. Pomerānija, 1945. gada marts.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts VDK, bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens Waffen SS karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs.
- ↑ Šāda nepieciešamība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas) neļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tik atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā ne armijas struktūrai - izveidojot Waffen SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto - vērmahtam).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
