Atšķirības starp "Dendrohronoloģija" versijām
(jauns šķirklis) |
(Nav atšķirību)
|
Versija, kas saglabāta 2011. gada 22. janvāris, plkst. 18.55
Dendrohronoloģija (no gr. dendron – "koks" + chronos – "laiks"; an. dendrochronology, vāc. Dendrochronologie, Jahrringchronologie, kr. дендрохронология) - īpaši precīza metode koksnes absolūtā vecuma noteikšanai pēc koksnes gadskārtu joslām vai to struktūras elementus raksturojošiem parametriem (pēc to platuma, blīvuma, ķīmiskā sastāva vai noteiktu izotopu daudzuma). Plaši izmanto arheoloģijā un citās zinātnes nozarēs.
Katru veģetācijas periodu koki pieaug resnumā: pavasarī stumbra jaunās, izaugušās šūnas ir lielas, gaišākas (aktīvs barības vielu transports), rudenī augušās šūnas – mazākas, ar biezāku šūnapvalku (audi sacietē). Līdz ar to veidojas stumbra šķērsgriezumā saskatāms gredzens. Atkarībā no vides faktoriem gada gredzens var būt platāks (ja apstākļi bijuši fotosintēzei labvēlīgi, jo tie nelabvēlīgāki, jo gadu gredzeni šaurāki). Atsevišķi koki nereti uz to pašu faktoru ietekmi reaģē visai atšķirīgi, bet līdzīgos augšanas apstākļos augušu vienas sugas daudzu koku vidējā reakcija faktoru ietekmes raksturu uzrāda jau samērā skaidri. Tā kā ozola koksne labi saglabājas mitrā vidē, tam nenovēro t.s. gadskārtu izkrišanu (skujkokiem tas novērojams izteikti nelabvēlīgu faktoru ietekmē), tad vismaz Rietumeiropā ozols kļuvis par dendrohronoloģiski visvairāk pētīto un datēto koku sugu. Piemēram, Vācijā parastā ozola absolūti datēto gadskārtu platuma datu laikrindas sastādītas jau vairāk nekā 10 000 gadu ilgam laikposmam. Izmērot ļoti daudzu zināma vecuma koku gadu gredzenus, izrēķināts vidējais gredzena platumu katrā gadā. Uz to balstoties, izveidoti dendrohronoloģiskie kalendāri (ozolu dendrohronoloģiskais kalendārs Centrāleiropai, priežu dendrohronoloģiskais kalendārs Ziemeļamerikai u.c.), kuros vairāku tūkstošu gadu intervālā (vecākajam – 12 000 gadu laikā) redzamas nepārtrauktas gadu gredzenu platuma izmaiņas. Ir arī pārtraukti kalendāri ar atsevišķiem, daudz senākiem laika intervāliem. Ja grib noteikt kāda koka fragmenta vecumu no senas celtnes, gleznas, apbedījuma vai mūzikas instrumenta, tad iegūst tā gadu gredzenu skenētu attēlu un datorprogramma salīdzina to ar dendrohronoloģisko kalendāru. Sakritību intervāls norāda uz koka vecumu.
Ar dendrohronoloģijas palīdzību var konstatēt arī mainīgo vides faktoru ietekmi uz koku attīstību vēstures gaitā, konstatēt sakarības starp klimatisko faktoru un koku pieauguma ikgadējām pārmaiņām, veikt pagātnes klimata rekonstrukciju (ūdens straumju vēsturiskās maiņas, plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu; lokāla mēroga Zemes garozas kustības; ledus segas kustības), uguns, sniega, mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu masveida savairošanos u.c. konkrētiem vides faktoriem, kas ietekmējuši koku ikgadējo radiālo pieaugumu. T.i. analizējot augošu koku gadskārtu platuma pārmaiņu dinamiku, ir iespējams konstatēt un ņemt vērā konkrētos augšanas apstākļus, kādos šie koki aug - koku gadskārtas var sniegt būtisku papildu informāciju par vidi un tās pārmaiņām konkrētā teritorijā pirms vairākiem simtiem un pat tūkstošiem gadu. Ikvienā ģeogrāfiskā teritorijā vides apstākļi atšķiras, tāpēc katrai teritorijai atbilstošie dendrohronoloģiskie dati savā ziņā ir unikāli.
