Atšķirības starp "Brīvciems" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Brīvciems''' (vc. ''Freydorf'') - [[Brīvzemnieks|brīvzemnieku]] kopiena uz savas zemes, autonoma teritoriāli administratīvā vienība viduslaikos un jaunajos laikos ar savu teritoriju, simboliku un pārvaldi, kam nepastāvēja nekāda saistība nedz ar pagastiem, nedz zemnieku likumiem, nedz muižām, miestiem un pilsētām. | '''Brīvciems''' (vc. ''Freydorf'') - [[Brīvzemnieks|brīvzemnieku]] kopiena uz savas zemes, autonoma teritoriāli administratīvā vienība viduslaikos un jaunajos laikos ar savu teritoriju, simboliku un pārvaldi, kam nepastāvēja nekāda saistība nedz ar pagastiem, nedz zemnieku likumiem, nedz muižām, miestiem un pilsētām. | ||
| − | Mūsdienu latvijas teritorijā brīvciemi līdz XIX gs. pastāvēja uz t.s. [[Ķoniņi|ķoniņu]] zemes. Ciema vecākais jeb [[burmeistars]] pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemā. Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju - burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās. Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciema pārvaldi (''Dorfvervaltung''), kuras funkcijas nav īsti skaidras. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības, lai tie varētu brīvi pārvietoties ārpus pagasta teritorijas. Brīvciemu iedzīvotāju pilntiesīgo daļu veidoja ķoniņu dzimtu piederīgie, uz kuriem attiecās visas ķoniņu privilēģijas. Kā redzams no Kuldīgas muižas inventārijiem, XVIII gs. ciemu saimniecībās dzīvojuši un strādājuši visi dzimtas piederīgie. Kalpi ienācēji ciemos bija retums, jo fiziskos darbus pildīja saimnieku neprecētie un precētie brāļi ar savām ģimenēm, neprecētās māsas, novecojušie vecāki un vecvecāki, reizēm arī svaiņi un pabērni. Bija arī audzēkņi (''Aufzuglinge''), visticamāk, brīvnieku bāreņi, kurus adoptēja tuvāki vai tālāki radinieki, lai nepieļautu viņu nonākšanu [[Dzimtcilvēki|atkarīgo zemnieku]] vidē. Uzvārdi dokumentos parādījās kopš 1797. gada. | + | Mūsdienu latvijas teritorijā brīvciemi līdz XIX gs. pastāvēja uz t.s. [[Ķoniņi|ķoniņu]] zemes. Ciema vecākais jeb [[burmeistars]] pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemā. Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju - burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās. Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciema pārvaldi (''Dorfvervaltung''), kuras funkcijas nav īsti skaidras. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības, lai tie varētu brīvi pārvietoties ārpus pagasta teritorijas. Brīvciemu iedzīvotāju pilntiesīgo daļu veidoja ķoniņu dzimtu piederīgie, uz kuriem attiecās visas ķoniņu privilēģijas. Kā redzams no Kuldīgas muižas inventārijiem, XVIII gs. ciemu saimniecībās dzīvojuši un strādājuši visi dzimtas piederīgie. Kalpi ienācēji ciemos bija retums, jo fiziskos darbus pildīja saimnieku neprecētie un precētie brāļi ar savām ģimenēm, neprecētās māsas, novecojušie vecāki un vecvecāki, reizēm arī svaiņi un pabērni. Bija arī audzēkņi (''Aufzuglinge''), visticamāk, brīvnieku bāreņi, kurus adoptēja tuvāki vai tālāki radinieki, lai nepieļautu viņu nonākšanu [[Dzimtcilvēki|atkarīgo zemnieku]] vidē. Uzvārdi dokumentos parādījās kopš 1797. gada. Īpašs statuss brīvciemos bija visu ciema lopu ganiem, sauktiem par dižganiem, kalējiem un skroderiem. Šo amatu piekopēji brīvciemos dzīvoja vairākās paaudzēs un kā atlīdzību par zemes un mājas lietošanu bez maksas pildīja ciema iedzīvotāju pasūtījumus. |
[[Kategorija:Īpašums]] | [[Kategorija:Īpašums]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 1. novembris, plkst. 14.56
Brīvciems (vc. Freydorf) - brīvzemnieku kopiena uz savas zemes, autonoma teritoriāli administratīvā vienība viduslaikos un jaunajos laikos ar savu teritoriju, simboliku un pārvaldi, kam nepastāvēja nekāda saistība nedz ar pagastiem, nedz zemnieku likumiem, nedz muižām, miestiem un pilsētām.
Mūsdienu latvijas teritorijā brīvciemi līdz XIX gs. pastāvēja uz t.s. ķoniņu zemes. Ciema vecākais jeb burmeistars pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemā. Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju - burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās. Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciema pārvaldi (Dorfvervaltung), kuras funkcijas nav īsti skaidras. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības, lai tie varētu brīvi pārvietoties ārpus pagasta teritorijas. Brīvciemu iedzīvotāju pilntiesīgo daļu veidoja ķoniņu dzimtu piederīgie, uz kuriem attiecās visas ķoniņu privilēģijas. Kā redzams no Kuldīgas muižas inventārijiem, XVIII gs. ciemu saimniecībās dzīvojuši un strādājuši visi dzimtas piederīgie. Kalpi ienācēji ciemos bija retums, jo fiziskos darbus pildīja saimnieku neprecētie un precētie brāļi ar savām ģimenēm, neprecētās māsas, novecojušie vecāki un vecvecāki, reizēm arī svaiņi un pabērni. Bija arī audzēkņi (Aufzuglinge), visticamāk, brīvnieku bāreņi, kurus adoptēja tuvāki vai tālāki radinieki, lai nepieļautu viņu nonākšanu atkarīgo zemnieku vidē. Uzvārdi dokumentos parādījās kopš 1797. gada. Īpašs statuss brīvciemos bija visu ciema lopu ganiem, sauktiem par dižganiem, kalējiem un skroderiem. Šo amatu piekopēji brīvciemos dzīvoja vairākās paaudzēs un kā atlīdzību par zemes un mājas lietošanu bez maksas pildīja ciema iedzīvotāju pasūtījumus.
