Atšķirības starp "Potašas vārītava" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Potaša vārītava''' (vc. ''Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey'', kr. ''поташня, поташный завод'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne [[Potašs|potaša]] ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus | + | '''Potaša vārītava''' (vc. ''Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey'', kr. ''поташня, поташный завод'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne [[Potašs|potaša]] ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot. |
| + | |||
| + | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku (12-13 kg) apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potaša. Visvairāk potaša vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un vairs neatjaunoja. | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 17. februāris, plkst. 10.00
Potaša vārītava (vc. Potaseh Siederey, Pottasch Brennerey, kr. поташня, поташный завод) - manufaktūras tipa ražotne potaša ražošanai viduslaikos un jaunajos laikos. Potašu ieguva, koku pelnus suspendējot (ieberot un iemaisot) karstā ūdenī, lai izšķīdinātu to sastāvā esošo kālija karbonātu, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot.
Kurzemes un Zemgales hercogistē potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē. No katras hercoga domēnes zemnieku saimniecības Lutriņos, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Kursīšos un Zvārdē vajadzēja piegādāt 1 sieku (12-13 kg) apšu, bērza vai alkšņu koku pelnu gadā, bet lapu koku bagātos rajonos Biržos - pat 4-5 sieku pelnus gadā. Jaunauces potaša vārītava apstrādāja līdz 70 sieku pelnu gadā, Kuldīgas un Lutriņu - līdz 120, Saldus - līdz 140, Kursīšu un Zvārdes - līdz 160, Skrundas - līdz 200, bet Biržu līdz pat 2000 sieku pelnu gadā. Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē un Volgundē potaša vārītavas pastāvēja kā papildu ražotnes pie salpetra varītavām, bet Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē un Baldonē - pie stikla cepļiem. No 1646. līdz 1656. gadam eksportēja aptuveni 650 pudu potaša. Visvairāk potaša vārītavu bija hercoga Fridriha Kazimira laikā (1682.-1698.), bet Ziemeļu kara laikā tās izpostīja un vairs neatjaunoja.
Resursi internetā par šo tēmu
- Potaša - Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs
- Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795) - Latvijas ķīmijas vēstures muzejs
