Atšķirības starp "Ideālisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2014. gada 18. augusts, plkst. 10.44

Ideālisms (no fr. idéalisme) - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX-XX gs.

Ļeņinismā tika traktēts kā: reakcionārs, pretzinātnisks filozofijas virziens, kas pretēji materiālismam maldīgi uzskata ideju, apziņu, garu par primāru, bet dabu, esamību, matēriju - par sekundāru. Ir naidīgs īstai zinātnei, cieši saistīts ar reliģiju, un savā cīņā pret materiālismu visā filozofijas vēstures gaitā tam ir bijusi un ir reakcionāro šķiru ideoloģijas loma. Subjektīvais ideālisms (berkliānisms, mahisms u.c.) noliedz materiālās pasaules objektīvo esamību, atzīstot individuālo apziņu, subjektīvās sajūtas par vienīgo realitāti; savā konsekventajā attīstībā neizbēgami noved pie solipsisma. Objektīvais ideālisms (Šellings, hēgelisms u.c.) apgalvo, ka visa esošā pamatā ir absolūtā ideja, pasaules gars, beigu beigās Dievs. Zinātniskais pasaules uzskats - dialektiskais materiālisms - nav savienojams ne ar kādu ideālismu. Marksisms-ļeņinisms atmaskoja ideālisma reakcionāros šķiriskos pamatus un atklāja tā viltusmācības gnozeoloģiskās saknes. Līdz ar to, personas raksturošana par "ideālistu" vai "ideālisma piekritēju" PSRS u.c. t.s. padomju bloka zemēs automātiski nozīmēja tā apzīmēšanu par nelojālu, pretvalstisku, no sabiedrības izstumjamu.

Literatūra par šo tēmu

• Svešvārdu vārdnīca. - Latvijas valsts izdevneicība: Rīga, 1951. - 135.-136. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu