Atšķirības starp "Vikingi – korporatīvās saites un goda kodekss" versijām

Eseja aplūko ziemeļeiropas karadraudžu struktūras, modelējot to locekļu savstarpējās attiecības, par pamatu ņemot ziņas par skandināvu vikingiem.

Atslēgas vārdi: vikingi, karadraudze, gods

Par “vikingu laikmetu” Skandināvijā (mūsdienu Norvēģija, Dānija, Zviedrija) pieņemts dēvēt laika posmu, kas aptver IX un X gadsimtu, kā arī XI gadsimta pirmo pusi. Tas ir laiks, kad visu Eiropu bija pārņēmis jauns politiskās attīstības vilnis, laiks, kad veidojās valstis, visus ūdeņus vagoja ziemeļnieku karadraudžu kuģi, laupot un tirgojoties.
Par spīti notikumu bagātībai, vēsturniekus lielā mērā apgrūtina tas, ka vikingu laikmets lielā mērā ir bezrakstības laiks. Līdz mums nonācis visai nedaudz piemiņas vai maģisko tekstu senģermāņu rūnu rakstībā. Pārējie rakstītie avoti ir vai nu aizrobežu (eiropiešu, krievu, bizantiešu, arābu), vai pašu skandināvu, taču pierakstīti agrākais XII-XIII gs. (piemēram, islandiešu sāgas). Pamatmateriālu šī laikmeta izpētei mums tomēr sniedz arheoloģija un, saņemot arheologu secinājumus, medievisti spiesti iekļauties to rāmjos, kā arī pakļauties metodoloģijai, ar kuras palīdzību šie secinājumi tapuši – pirmkārt jau skandināvu arheologu skolas pozitīviskajai metodoloģijai. Savukārt tas dažkārt noved pie virspusīgas aprakstīšanas, vai pat pie nopietnākām pretrunām, apkopojot materiālus par skandināvu sabiedrības attīstību vikingu laikmetā. Ilgu laiku tas neļāva rekonstruēt konkrētus sociālās attīstības vēsturiskos posmus, izsekot to izpausmēm un ģenēzei Skandināvijas IX-XI gs. politiskajās struktūrās un gara kultūrā. Tikai XX gs. vidū un otrajā pusē vēstures zinātnē notika pievēršanās “mentalitātei” kā pastāvīgai nemateriālo, ideālu, domu formu, indivīda un sabiedrības saikņu pastāvīgai vērtībai un nozīmīgumam, kā arī citu valstu vēsturnieku pievēršanās skandināvistikai. Tas stimulēja jaunu teorētisko konstrukciju meklējumus. Šis pētniecības virziens izveidoja savas pētīšanas metodes pirms tam neatrisināmu, līdz ar to reāli nozīmīgu problēmu, kultūras sfēru un sociokultūras sakaru līmeņu analīzei. Taču vikingu laikmets joprojām pētāms, jo neskaidrību vēl pārāk daudz.
Arī šī konkrētā darba pamattēma - vikingu subkultūras koda kodeksa rekonstrukcija - ir visai sarežģīts uzdevums ne tikai analizējamā informācijas apjoma dēļ, bet arī tā vienkāršā iemesla pēc, ka t.s. vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu vikingu ekspansijas aspektā, jāiedala vismaz trijos visai atšķirīgos periodos:
1) agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
2) vidējais vikingu laikmets (laiks no 891. līdz 980. gadam) – ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
3) vēlais vikingu laikmets (laiks no 980. līdz 1066. gadam) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.
Katrā no šiem laika posmiem vikingu darbība, dzīvesveids un sociālā struktūra (līdz ar to sociālās attiecības) atšķiras, tāpēc visai grūti runāt par vikingu fenomenu kā par galīgu, nemainīgu un viegli aprakstāmu struktūru. Pie tam visai grūti, dažbrīd pat neiespējami nošķirt vikingus no pārējiem skandināviem, ar kuriem tos saistīja ciešas kultūras, radniecības un sociālās saites.
Līdzīgas struktūras skandināvu sabiedrībā parādās visai sen, sākot jau no Tacita pieminētajām ģermāņu karavīru kulta savienībām, kuras sastopamas jau III-V gs., ja ne agrāk. [Hachmann, 1971., 106.-107.lpp.] “Spriežot pēc visa, jau sākotnēji Votana – karavīru iniciācijas dieva, - kults, kurš izpaudās rituālā nāvē un iemiesojumā “karotājs-zvērs” vai pat mirušais karotājs, - bija senģermāņu karavīru apvienību slepenais kults. Tieši šajās apvienībās meklējama vadoņu vadīto karadraudžu ģenētiskā izcelsme…” [Ļebedevs citē Selicki, 2005., 137.lpp.]
Taču jāņem vērā, ka skandināvu sabiedrības pamatu pamats bija un palika asinsradniecība, jeb kā to dēvē Gurevičs, “nama kopiena”. [1967., 15.-18.lpp.] Tā bija ģimene, plašākā šī jēdziena nozīmē klans, kura kodolu veidoja dzimta – aet (zviedr. – kind, kyn), - t.i. radinieku kopiena, kura apvieno (ja burtiski ticam Snorres Sturlusona “Edda’i”) visus vīriešu līnijas radiniekus (tēvočus, brālēnus, otrās un trešās pakāpes brālēnus utt.), kā arī neasinsaradiniekus, taču klanā uzņemtos (aetleidiigr), kuri kopā veidoja saliedētu sociumu. Dzimtas locekļi balstīja viens otru grūtās situācijās, kopīgi risināja problēmas (viena klana/dzimtas locekļa problēma bija visas klana/dzimtas problēma), kopīgi atrieba dzimtai ļaunu nodarīto. Viena dzimtas locekļa aizskaršana bija visas dzimtas aizskaršana un otrādi, kauns un nosodījums, ko izpelnījās gļēvulis, nodevējs, noziedznieks, gūlās pār visu dzimtu.
Bija spēkā kolektīvā atbildība: ja viens cilvēks negodīgi, netaisnīgi nogalināja otru, tad sodu (vira) par nodarīto upura dzimtai maksāja ne tikai pats ļaundaris, bet arī tā tuvākie radinieki, un summu proporcionāli sadalīja nogalinātā radinieku starpā. Attiecīgi kopienas interesēs bija apvaldīt kādu savu psiholoģiski labilāko locekli, pirms tas paspējis iekulties nepatikšanās un iesaistījis tajās pārējos, kaut arī dzimtas morāle un gods prasīja palīdzēt radiniekam/biedram pat tad, ja viņš ir kļuvis par noziedznieku. No otras puses, pakļaušanās dzimtas morālei neierobežoja indivīda neatkarību un izvēli, kamēr tas neaizskāra kopējo godu. Dēli bija brīvi sava ceļa izvēlē vienalga, vai nolēma mājās art zemi, vai pievienoties kādai karadraudzei un doties aiz jūras laupīt.
To visu regulēja visai plašs uzvedības un morāles normu kopums, kuru daļēji pierakstītu mēs redzam “Eda” poēmā “Hāvamāl”, ko nosacīti varētu tulkot kā “Augstākā pamācības” (Odina saruna ar leģendāro sveju konungu Tulvi). Te izklāstīts, kādam jābūt īstam vīram, sākot ar konkrētiem norādījumiem, ko drīkst un ko nedrīkst, līdz jau dziļākām pārdomām par dzīves jēgu. Redzam virkni īpašību, kurām jāpiemīt jebkuram vīrietim, (nemaz nerunājot par tiem, kuri pretendēja uz varoņu statusu) lai apkārtējie viņu cienītu, un kuras ietvēra viens no centrālajiem jēdzieniem drergeskapur: pašcieņa, gods, taisnīgums, izkopta valoda, neaptraipīta reputācija, dzīves mīlēšana un gatavība nešauboties un bez bailēm jebkurā brīdī no tās šķirties, neuzticēšanās svešiem, bija galvenais, bet rasties šīs īpašības varēja tikai no nesavtīgas uzticības ģimenei un cīņu biedriem:

“Vīrs ne mirkli
Neizlaiž ieroci no rokām
Jo nekad nezina
Kad ceļā šķēps
Vajadzīgs 
Ieročus un tērpus
Draugiem dāvini
Priecējot to acis
Jo apdāvinot
Draudzību stiprini
Ja liktens lēmis“ [38, 41]

„Dāsnie un drosmīgie
Laimīgi dzīvē
Rūpes nepazīst
Gļēvulis mūždien
Izvairīties gatavs
Kā skopais no dāvanas“ [48, 52]

Beidzamie “Hāvamāl” panti nesaraujami saista nevainojamu dzīvi ar tās vaiņagojumu: varonības pilnu nāvi cīņas laukā. Varoņa slava (rōmr) ir indivīda, varoņa liktens veiksmes (heill) gala rezultāts un vaiņagojums:

„Iet bojā lopi
Tuvie mirst
Un mirstīgs tu pats
Taču nāve bezspēcīga
Skaļas slavas un
Dižu veikumu priekšā
Iet bojā lopi
Tuvie mirst
Un mirstīgs tu pats
Taču zinu vienu
Kas nemirstīga
Tā kritušā slava.“ [76, 77]

Tā kā krist varoņa nāvē, ar cieņu - ordrōmr - ir augstākais, ko skandināvs varēja sasniegt:

„Mēs līdz galam cīnījāmies
Stāvot uz naidnieku līķu kaudzes
Kā ērgļi
Satupuši koku zaros
Ar dižu slavu mirsim
Šodien vai rīt
Neviens neizvairīsies
No nornu noliktā“ [Hamdira runas, 30]

No vienas puses pašcieņa un paša intereses, no otras puses bezierunu uzticība lielākai kopībai. Līdz ar to viena no aktuālākajām sāgās aplūkotajām goda vīra problēmām ir situācija, kad abi šie aspekti nonāk viens ar otru pretrunā. Bet, kā jebkurā sabiedrībā, arī skandināvu vidū bija savi margināļi: konkurences/asinsatriebības cīņā zaudējušās un daļēji izkautās dzimtas, tie bondi, kuriem konungs vai karalis “atņēmis odālu“ (piemēram, Torolfs Kveldulva dēls, „Sāgā par Egilu“), kā arī par noziegumiem ar negodu no dzimtas padzītie, kuri vai nu gāja bojā, vai apvienojās bandās.
Hrestomatisks piemērs aprakstīts “Sāga par Grettīru”: “Ļaudīm šķita neciešami, ka laupītāji un berserki piespieda cienījamus ļaudis cīnīties, iekārojot to sievas un mantu, un nemaksāja viru par tiem, ko nogalēja viņu rokas. Daudzi tā tika apkaunoti: kurš šķīrās no mantas, kurš no dzīves. Stāsta par diviem brāļiem, kuri starp tiem bija visļaunākie. Vienu sauca Torīrs Resnvēders, Bet otru Egmunds Ļaunais. Viņi bija no Halogalandes, stiprāki un lielāka auguma, nekā citi cilvēki. Berserki un, kad pārņēma kaujas trakums, tie nesaudzēja nevienu. Viņi laupīja precētas sievas un to meitas un, paturējuši pie sevis nedēļu vai divas, palaida atpakaļ. Kur vien viņi parādījās, visur laupīja un veica dažādas citas nekrietnības.” [XIX] Šo epizodi papildina pazīstamā Grettīra sadursme ar berserku Snekollu, kuram viņš izlauza žokli. Sāgā teikts, ka “Toreiz norvēģu zemē bieži mežu klaidoņi iznāca no biezokņiem”. [XL] Acīmredzot šādas laupītāju grupas tajā laikā bija aktuālas, ja to darbība tā tiek uzsvērta. Tos tad varam uzskatīt par pirmajiem vikingiem (kas izskaidro sāgās bieži sastopamo negatīvo attieksmi pret tiem).
Lai spētu sev sagādāt iztiku laupot zemē, kur katram brīvajam vīrietim rokās ir ierocis un kur visi dzīvo lielģimenēs (kur katrā sētā bija vairāki apbruņoti vīri), laupītājiem, neizbēgami nācās pašorgtanizēties, veidojot iekšējās hierarhijas struktūras un savstarpējo attiecību principus (no kuriem izriet zināms goda kodekss). Protams, tas tika veidots, par pamatu aizgūstot jau zināmo, tb attiecības asinsradinieku starpā: savstarpējo un kolektīvo atbildību, grupas godu, iekšējo disciplīnu, kas bieži liedz izdalīt vikingus no pārējo skandināvu vidus, jo sociālo attiecību pamatprincipi un apzīmējumi bija praktiski identiski. Ar laiku no veiksmīgākajām (kuras bondi neizkāva) grupām izveidojās vikingu karadraudzes kā skandināvu sabiedrības mobilāko un marginālo elementu pašorganizēšanās struktūras pirmsvalstiskuma un protovalstiskuma laikmetā. Šajā laikā Skandināvijā, analizējot struktūru un funkcijas, varam fiksēt trīs militāru formējumu pamattipus: tautas zemessardze, konungu karadraudzes, brīvās vikingu karadraudzes. Tautas zemessardze (ledung) bija senākais un, ja tā var teikt, dabiskākais militārās pašorganizēšanās veids. Tās pamatā bija dzimtu savienību bruņotie vīri (viduszviedru hundar, Gautlandes hārad – apriņķa simts, no hār – “karaspēks”, hund – “simts”), kur katrs apriņķis deva simts vīru vienību. XI-XII gs. tas pieņēma jau zināmas obligātā dienesta iezīmes, kas saglabājās līdz pat vēlajiem viduslaikiem (kad iesaukšanu dienestā sāka aizstāt ar naudas nodokli). Tā kā konungu, vēlāk arī karaļu rīcībā nebija pietiekams skaits profesionālu karavīru (acīmredzot visai neattīstīto feodālo attiecību dēļ), un tie nevarēja balstīties tikai uz savu karadraudzi un vasaļiem, lendungs tika sasaukts visai regulāri, neraugoties uz šīs zemessardzes ne visai augstajām kaujas spējām (bonds tomēr spiests lielāko daļu sava laika veltīt saimniekošanai, nevis individuālo un kolektīvo karotprasmju slīpēšanai).
Arī konungu karadraudzēm bija visai senas saknes. Visai zināms ir Tacita stāsts par ģermāņu jauniešiem, kuri alkst nokļūt izcilāko vadoņu dienestā: tie “savācas ap vadoni, kurš izceļas gan fiziskā spēka ziņā, gan parādījis sevi darbos, jo nav kauns kļūt par tāda vadoņa karotāju”. [Tacits, 13.lpp.] Raksturīgi, ka jau tajā laikā šāda karadraudze nebija viendabīga, bet gan ar jau izveidojušos iekšējo hierarhiju. Nav šaubu, ka šī struktūra veidojās līdz ar pašu varu, kura nevarēja būt kā pastāvīgs fenomens, balstoties tikai uz vadoņa harizmu, bet gan apvienoja vienā veselumā tā varonību un autoritāti ar piespiešanas iespēju. Principā varam uzskatīt, ka šo karadraudžu veidošanās un saliedēšanās ap konungu dzimtām un to darbība konungu varas nostiprināšanas labā, arī ir valsts ģenēzes process. Trešais bruņoto struktūru veids bija “primāro” jeb sākotnējo vikingu karadraudzes. Šķiet, ka visizteiktāk to raksturs parādās nevis aizjūras sirojumos, bet gan darbībā pašā Skandināvijā, kur tie saviem tautiešiem dažbrīd bija īsta sodība. “Sāga par Inglingiem” pilna ar stāstiem par to kā dāņu laupītāju bandas postījuši zviedru piekrasti, un otrādi. Tieši Skandināvijā vikingu karadraudzes izveidojās, nostabilizējās un kļuva tādas, kādas tās izgāja starptautiskajā arēnā un iekļuva vēstures annālēs. Galu galā tās, ieguvušas savas pamatiezīmes, nostabilizējas kā īpašs fenomens – ne tikai kā militāra struktūra, bet arī kā konkrētas, pie tam visai daudzskaitlīgas ļaužu grupas īpašs dzīves veids.
Fiksēt šādu karadraudzi citu militāro struktūru vidū analīzei ir iespējams. Grūtāk ir to adekvāti raksturot, jo, kaut mērķi atšķīrās, to darbība bija līdzīga un dalībnieki visai bieži mainīja sabiedrotos: indivīds vai grupa te varēja pievienoties brīvo vikingu sirojumam, te kalpot konungam, te atgriezties dzimtas sētā un nodarboties ar saimniecību.
Tomēr vikingu karadraudze bija gana vienota, stabila un pašpietiekama struktūra, iekšēji vāji stratificēta (kas palielināja tās stabilitāti) un pastāvīgi atjaunojošos sastāvu. Psiholoģiskā vērtējuma ziņā tā manifestējas kā klasisks t.s. “mazās grupas” paraugs. [Kričevskis, Dubovskaja, 5.-12.lpp.] Skaitliskais sastāvs varēja brīvi variēt: sastopam gan klasisko 12 berserku bandu, kuras izcelsme rodama jau mītā par Asgardas vadoņiem, gan sāgās minētās 20, 30, 60, 100 un lielākas grupas. [Stringholms] “Sāga par Halvdanu Melno” min par berserka Haki vadīto 30 vikingu komandu; cits vadonis, Hareks, vadīja jau divu kuģu komandas, t.i. 100 vikingus. [V] Hauks Garzeķe komandēja 30 vikingus [XXXIX], savukārt Gandalva dēls Haki veda uz Vestfoldu vairākas vienības, kopā 300 vīrus [I]. “Sāga par Olafu, Trugvi dēlu” piemin Hakonu, kura pakļautībā bijuši 30 vīru komanda, pie tam visi zirgos (te gan grūti noteikt, vai tā bija kāda īpaša konkrētā novada karadraudzes specifika, jeb zirgi šajā gadījumā ilustrē šīs karadraudzes, tātad arī to konunga turīgumu, veiksmi). [III]
Šo mikrosociumu caurauda daudzas starpindivīdu (felaga’s) un attiecību ar vadoni (konungu) saiknes; veidojās ne tikai vertikālās, hierarhiskās, bet arī horizontālās kopības saites. Tā bija marginālās grupas struktūra, kas visai līdzīga pēc uzbūves klasiskās kriminālās grupas struktūrai. Šo līdzību pastiprina pretstatījums iedzīvotāju pamatmasai – loģiski, visai naidīgi noskaņotai (šis vidējā skandināva naidīgums attiecas tikai uz “primārajiem” vikingiem, neskarot tās dzimtas, kuru atsevišķi locekļi piedalījās aizjūras laupīšanas sirojumos, kā arī “klasisko” vikingu kopienas). Sāgās pilns ar visai vēsu to vērtējumu. Marginalizējās arī pašidentāte. Par to visai pārliecinoši liecina paša jēdziena “vikings” visai loģiskā etimoloģija no darbības vārda “vīkja” – “pagriezties, izvairīties”. [Gurevičs, 1966., 80.lpp.] Dzīvā spēka “rekrutēšanu” veicināja vikinga tēla uztveres maiņa pārējo skandināvu acīs no bīstama klaidoņa uz jau, vismaz jaunajai paaudzei, pievilcīgu fenomenu (kā norāda sociālpsiholoģija, karadraudze - referentas grupas tips, - ir pievilcīga jau ar savu un savu locekļu neatkarību un neikdienišķumu [Kričevskis, Dubovskaja, 8.-12.lpp.]). Uz t.s. vendelas laikmetu un arī vēlāko laiku attiecināmais visai bagātīgais totēmisma materiāla klāsts (piemēram, mežakuiļu un plēsīgo putnu attēli uz ieročiem utt.), kas liecina par tradicionālo īpašu karavīru savienību jeb brālību pastāvēšanu. [Hļevovs, 1997., 40.-41.lpp.] Vīriešu vidū izplatītie Odina un it īpaši Tora kulti, skaldu poēzijas patoss un saturs, kas glorificēja kaujas kultu kā tādu, visai specifiskā pēcnāves dzīves aina ar tās savdabīgo Valhallas kazarmu svētlaimi, kurā nonāk tikai un vienīgi karotāji, - tas viss demonstrē mums jau gana konkrētu dzimtas morāles strupceļa atzaru, kas pieņēmis karadraudzes ideoloģijas formu.
Bez dzimtas pastāvēja arī citas kopības, gan militārajā, gan saimnieciskajā jomā (bieži vien šos mērķus apvienojot) un, līdz ar to, indivīdam sabiedrībā bija pienākumi ne tikai pret radiniekiem. Šādas apvienības tika dēvētas par “felag”, kurās uzņēma, acīmredzot, veicot iniciācijas rituālu un zvērot uzticību kopīgajam mērķim, bet to locekļi par “felagi”, t.i. “biedrs”, “grupas loceklis”, “kompanjons” (no jēdziena “fē” – manta, īpašums, ieguvums, laupījums) – “ļaudis, kuriem ir [pasākumā] kopīgs īpašums, kopīga peļņa un zaudējumi”. Felaga varēja būt gan karavīru brālība, kuri kopā devās sirojumos vai stājās kāda dienestā kā monolīta grupa, gan tirgotāji, kuriem kopīgi pieder kuģis vai kuģi, kuri zvērējuši savstarpēju uzticību un pakļaušanos ievēlētajam vadītājam. Tā kā šīs apvienības tikai bāzējās Skandināvijā, bet lielāko tiesu darbojās ārpus tās, acīmredzot tās radās tieši ar mērķi veikt darbības aizjūras zemēs. Laba liecība felagu darbībai un felagi attieksmei vienam pret otru ir rūnu akmens Ukrainā, Berezaņas salas (Dņepras grīvā) kurgānā, kas datēts ar XI gs. Tajā iekaltais teksts vēsta: “krani kerthi half thisi iftir kal fi laka sin” (Grani’js uzbēris šo kurgānu [par godu] savam felagi Karlam). Vai, piemēram, akmens Orhusā: “Toste un Huve kopā ar Frebjorno nolikuši šo akmeni Asera Sakša, viņu felagi (biedra) un diža karotāja piemiņai. Viņš nu ir miris, bet bija īsts goda vīrs citu vidū. Viņam kopā ar Arni piederēja kuģis.” [Meļņikova, 1977., 156.lpp.] Tas, ka šos akmeņus uzstādījuši nevis radinieki, kā pierasts , bet gan felaga biedrs, par daudz ko liecina.
Draudzība kā tāda bija viena no skandināvu karotāju pamatvērtībām. Tie, kuri to vēlējās, varēja draudzību padarīt tikpat mūžīgu kā asinsradniecību, svinīgi noslēdzot asinsbrālību. Asinsbrāļus apzīmēja ar to pašu vārdu, kā dēvēja adoptētus bērnus, jo jaunizveidotās saites bija adekvātas asinsradniecības saitēm, taču šajā gadījumā runa ir par pieaugušiem vīriem. [Simpsone] Šī rituāla aprakstu ir pietiekami daudz, taču viens no izsmeļošākajiem sastopams “Sāga par Gisli” (VI): “Lūk viņi dodas uz pašu zemesraga smaili un izgriež garu velenas jostu [kā gandrīz noslēgtu apli] tā, ka abi tās gali paliek vēl zemē, paceļ velenas malu un atbalsta uz zemē iedurta šķēpa, kuru klāj slepenās zīmes, tik gara, ka stāvošs vīrs ar roku var aizsniegt vietu, kur uzgalis savienojas ar šķēpa kātu. Tiem… visiem četriem vajadzēja iziet velenai pa apakšu [kā caur vārtiem]. Pēc tam viņi iegrieza sev un tecināja asinis zemē zem velenas tā, lai tas sajaucas [savstarpēji] viss arī ar zemi. Pēc tam viņi noslīga ceļos un zvērēja atriebt viens par otru kā brālis par brāli, aicinot par lieciniekiem visus dievus. Taču, kad viņi sadevās rokās…” Rituāla simbolisms ir visai nepārprotams: cilpveida arka no velenas, kas simbolizē Zemes Mātes klēpi, caur kuru izejot draugi “piedzimst” no jauna nu jau kā brāļi; sajauc savas asinis zemē, demonstrējot savu “asinsradniecību” – nu tās ir vienas, un zvēr. Ar to viņi uzņemas pienākumus, kas atbilst viņu jaunajai “radniecībai”, un tos apstiprina, sadodoties rokās (klasisks vienošanās noslēgšanas žests).
Gluži kā antīkajā Helladā, arī Skandināvijas karadraudžu horizontālo un vertikālo sociālo saišu, draudzības un savstarpējās uzticības stiprināšanā ļoti liela loma bija dāvanām. Dāvana bija kas vairāk nekā tikai laipnība vai simpātiju izpausme: tā fiksēja un apstiprināja savstarpējos pienākumus (starp cīņubiedriem, starp vadoni un karotāju, starp viesi un saimnieku). Tā pagodināja apdāvināto un garantēja dāvinātājam adekvātu pretdāvanu vai, kas biežāk, apdāvinātā palīdzību un uzticību. Pie tam šāda uzticība ideālā gadījumā bija līdz pat to zvērējušo nāvei. Vikingi, būdami skandināvu kultūrai piederīgi, pilnībā bija pārņēmuši sabiedrībā dominējošās asinsradinieku morāles normas, tās piemērojot neasinsradinieku grupai. Tai skaitā arī kolektīvo atbildību. Konungu savstarpējo rēķinu kārtošanā bija iesaistītas to karadraudzes, un kolektīvās līdzatbildības principa dēļ zaudētāji bieži gāja bojā kopā ar savu vadoni. “Sāga par Haraldu Skaistmati” min vairākus šādus gadījumus. Piemēram, jarlu Rengvaldu sadedzināja ieslēgušos ēkā kopā ar 60 tā karotājiem [XXIX], savukārt citu kauju zaudējušu konungu uz Valhallu bija spiesti pavadīt 90 tā karadraudzes locekļi [XII]. Protams, šāda perspektīva lika vikingiem cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam un uzticība karadraudzei un tās vadonim bija vissvarīgākā pamatvērtība to goda kodeksā.
Šī procesa ideoloģiskais katalizators, šķiet, slēpjas karotāja psiholoģijas īpatnībā, kuras arhetips, cik nu varam spriest, nav īpaši mainījies gadu tūkstošu laikā. Tā pamatiezīme ir it kā divu pretrunīgu tendenču apvienojums: no vienas puses – izteikta tieksme pēc inovācijām ieročos, taktikā un stratēģijā; bet no otras puses – konservatīvisms dažos uzvedības aspektos un morāles vērtībās, visai izteikta ikdienas māņticība (raksturīga arī mūsdienu riska grupu karavīru kolektīvu – sapieru, pilotu, zemūdeņu apkalpju, – vidū).
Noformulēts šis vikingu goda/uzvedības kodekss tika Jomsborgā – vikingu brīvpilsētā Oderas grīvā, Baltijas jūras dienvidrietumu krastā (kuru dibinājis vai nu Haralds Zilzobis, vai poļu konungs Boļeslavs Drosmīgais), un kurā patvērumu rada vikingi no visas Baltijas jūras baseina (gan skandināvi, gan slāvi, gan balti un somugri). Kodeksa pamatnosacījumus uzskaita “Sāga par jomsvikingiem”: “Lai vēl vairāk nostiprinātu Jomas iedzīvotājus, Palnatoki, gudru cilvēku padomu vadīts, izdeva likumus. Nepieņemt karadraudzē vecākus par piecdesmit un jaunākus par astoņpadsmit gadu vecus. Nepaturēt komandā cilvēku, kurš kāda ieroča lietošanas prasmē būtu neprasmīgāks par otru, fiziski tikpat spēcīgu, ar tādu pašu ieroci rokās. Jaunpienācējiem jādod zvērestu, ka viņi atriebs par komandas biedru tāpat kā par brāli vai audžubrāli. Aizliegts aprunāt citus un sēt nesaskaņas komandā. Ja kāds uzzina kādus jaunumus, tad nevienam nestāsta, bet uzreiz ziņo savam vadonim – tikai tas lemj, vai pavēstīt par jaunumiem pārējiem, un tikai vadonis ir tiesīgs izziņot jaunumus. Ja kāds pārkāps kādu no [vikingu] likumiem, to uzreiz jāpadzen no karadraudzes [un Jomsborbas]. Ja jaunpienācējs izrādīsies kāda komandas locekļa brāļa, tēva vai cita tuva radinieka slepkava, tad [konfliktu] atrisina vadonis. Neviens nedrīkst nekādi aizbildinoties cietoksnī ievest sievieti. Bez vadoņa atļaujas neviens nedrīkst atstāt cietoksni ilgāk par trim naktīm. Visu laupījumu … jādala vienlīdzīgās daļās. Nekad nekādā veidā, ne ar vārdu, ne ar skaņu neizrādīt bailes, ne no kā nebaidīties un visur doties [bez baiļu]. Visas nesaskaņas un neskaidrības starp komandas biedriem tiesā vadonis. Nevienu nepieņemt komandā bez [vispārpieņemtās] pārbaudījumiem, draudzības vai radniecības dēļ. Šādi sakārtota karadraudze turējās stipri un pildīja savus likumus.” Kā redzam, šajā goda kodeksā noformulētā pašcieņa, gods, taisnīgums, izkopta valoda, neaptraipīta reputācija, dzīves mīlēšana un gatavība nešauboties un bez bailēm jebkurā brīdī no tās šķirties, bija galvenais, bet attiecās tikai uz “savējiem”. Svešiniekiem varēja melot, krāpt, tos nogalināt – tas vairs nav noziegums, bet gan kara viltība. [Ņečitailovs]
Taču, sāga vēsta, ka jau visai drīz pēc Palnatoki nāves (ap 990. gadu) jomsvikingu likumu ievērošana sašķobījās: cietoksnī sāka ievest sievietes, vikingi bieži bez atļaujas devās savās gaitās, bija strīdi un slepkavības. (Acīmredzot te sastopamies ar to pašu apstākli, ko redzam XVI gs. Japānā, kad tur tika noformulēts un pierakstīts bušido - samuraju goda/uzvedības kodeksu komplekss, - šāda kodeksa, uzvedības normu noformulēšana un pierakstīšana jau liecina par to, ka līdz tam izveidojusies uzvedības tradīcija ir sašķobījusies, aizvien biežāk netiek ievērota, un kodekss top verbāli noformulēts kā glābšanas riņķis, lai apturētu šo procesu.)
Taču pats galvenais aspekts kas, manuprāt, ļāva rasties skandināvu karadraudžu fenomenam, tātad arī vikingiem, bija kuģis. Pareizāk sakot, kuģa komanda. Atkarībā no kuģa lieluma, to veidoja 20-50 vīri, jūrā komandēja stūrmanis (styrimadr), bet krastā vadonis vai t.s. jūras konungs. Mūsdienu militārajā tipoloģijā karaspēka pamatvienība ir vads: nepastarpināti pakļauts tiešajam komandierim; nedalāms, ja vien to neprasa īpaši apstākļi; manevrētspējīgs un autonoms kaujas uzdevumu izpildē. Tā analogs bija skandināvu kuģa komanda: skaitliski pietiekami liela vienība, ideāli saliedēta (katrs zina savas funkcijas, nepieciešamības gadījumā var aizvietot citu, pildot savu uzdevumu nemitīgi uzmana pārējos – vai kādam nevajag palīdzēt), viens otru un komandieri saprotoša no pusvārda (jūrā nav laika apdomāt pavēles – kuģa likteni bieži vien izšķir sekundes simtdaļas). Katrs izbrauciens jūrā bija kā apmācību manevri, kuros tiek noslīpēta savstarpējā sadarbība un atsijāti rakstura dēļ neiederīgie, gļēvie, slinkie. Nekas tā nesaliedē kolektīvu kā pastāvīga kopīga eksistence ekstremālos apstākļos - jūrā, - kur pārējo dzīvības atkarīgas no savstarpējās psiholoģiskās saskaņas, katra indivīda reakcijas ātruma, prasmes sadarboties un disciplīnas. Ja to visu papildināja prasme rīkoties ar ieročiem, tad šāda vienība, salīdzinot ar ledungu vai kāda franku barona steigā sasaukto karadraudzi bija pārāka - lietojot mūsdienu militāro terminoloģiju, - kā profesionāla īpašo uzdevumu vienība, salīdzinot ar obligātajā karadienestā iesaukto ierindnieku rotu.
Tā veidojās vikingu karadraudze – brīvprātīga karavīru apvienība un brālība, kuras pamatā ir divi aspekti: 1) daļēja atrautība no tradicionālās dzimtas struktūras; 2) visnotaļ marginalizēta, bandas veida grupa, kuru vieno savstarpējā uzticība un palīdzība, tā gandrīz pilnībā aizstājot asinsradniecības saites.
Lai ledunga karotāji (bet visā Eiropā karaspēka pamatmasu veidoja pēc šī zemessardzes principa) spētu uzvarēt šādu vikingu karadraudzi, proporcijai vajadzēja būt vismaz 5:1, pie tam izdevīgā sadursmes norises vietā, citādi sadursmes iznākums vēl nebija prognozējams. Pat ja vikingu karadraudze sastaptos ar veselu grupu anglosakšu tanu vai franku baronu ar to bruņiniekiem (kuri viens otru bija redzējuši tikai pa laikam dzīrēs, medībās vai kopīgos karagājienos, taču par kaut kādu saliedētību, disciplīnu un manevrētspēju nevarēja būt ne runas), kur individuāli katrs fizisko spēju un prasmes rīkoties ar ieročiem ziņā bija līdzvērtīgs (ja ne pat pārāks) pretinieks atsevišķi ņemtam vikingam, vikingu karadraudze, pateicoties savai saliedētībai un sadarbības prasmei, zibenīgai reakcijai uz vadoņa komandām, bija galvas tiesu pārāka.
Tas arī izskaidro vikingu uzvaras gājienu Eiropā un hronikās minēto fantastisko ziemeļnieku skaitu (hronisti vienkārši nespēja saprast, kā maza bet daudz profesionālāka karavīru vienība spēj viegli sakaut skaitliski krietni pārāku pretinieku, ja pēc valdošā uzskata uzvaru nodrošināja tieši skaits, pie tam uzbrūkošajai pusei jābūt skaitliskā pārsvarā). Viena, divu, trīs kuģu disciplinētās komandas lieliski veica sirošanas operācijas, viegli sakāva skaitliski lielākus spēkus, lieliski manevrēja tieši kā nelielas augsti profesionālas diversantu vienības.
Tas garantēja vikingu neuzvaramību šādā sastāvā, taču izlīdzināja spēku samērus, ja sirojumā devās daudz lielāka vikingu flote. Kā redzam no avotiem, lielākās sakāves vikingi piedzīvoja tieši reizēs, kad bija savākuši lielu karadraudžu skaitu – katra kuģa komanda bija lieliski darbotiesspējīga autonoma vienība, taču ja šādas vienības jau bija 30-100, to savstarpējā sadarbība bija daudz nefektīvāka, katra karadraudze darbojās pati par sevi un vikingi zaudēja savas priekšrocības, kaujasspēju ziņā pielīdzinoties pretiniekam. To redzam gan to sagrāvē pie Lōvanē 891. gadā, gan vēlajā vikingu laikmetā, kad norisa skandināvu masveida migrācija uz Normandiju un Ziemeļaustrumangliju (kurā dominēja ne tik daudz “brīvo” vikingu karadraudzes, cik bondu ledungs). Otrs apstāklis, kas nobremzēja vikingu uzvaras gājienu, bija franku impērijas pierobežā izveidotās profesionālo karavīru vienības, cietokšņu garnizoni, kuras bija skaitliski lielākas, taču arī gana apmācītas pēc vikingu parauga kopīgam manevram un sadarbībai. No visa iepriekšminētā izriet, kāpēc, sasaucot ledungu tālākam karagājienam, skandināvu karaspēka pamatvienība bija tieši kuģis. Arī sāgās visai bieži karaspēka lielumu noteica tieši pēc kuģu skaita, neminot karotāju skaitu, kā piemēram “Sāga par Hakonu Labsirdīgo”. Hakons to padarīja par pastāvīgu praksi izdodot likumu, ka teritorijas no jūras krasta līdz robežai, „līdz kurai pa upēm augšup dodas nārsot laši“, iedzīvotāji tiek sadalīti kuģu apriņķos. “Tika noteikts, cik skaitā un cik lielus kuģus jādod no katra fjolka gadījumā, ja ledungam jādodas karā.” [XX]
Vidējā un vēlajā vikingu laikmetā, redzot vikingu panākumus aizjūras sirojumos (vieglas uzvaras, eksotiskas zemes, bagātīgs laupījums), pa to nobruģēto ceļu sirojumos, bet pēc tam arī jaunu zemju meklējumos sāka masveidā doties arī stōrbōndi (stiprie bondi) un tignir menn’i (havdingi, hersiri, jardi, t.i. vadoņi jeb “mazie konungi”) kā arī konungu ģimenes locekļi ar saviem radiniekiem un atbalstītājiem, kas veidoja to karadraudzes. Redzam tādus, kuriem bija savas dzimtas, īpašumi, karadraudzes, un bija izraidītie, jaunākie dēli utt. No konungu dzimtu jaunākajiem dēliem, kuriem tēvi nodrošināja “starta kapitālu”, taču nedeva īpašumu, veidojās t.s. “jūras konungu” kārta - tie, kuriem bija nopietnas karadraudzes, taču nebija savas zemes. Piemēram, savā pirmajā sirojumā Torolvs, Kveldulva dēls, devās uz tēva rēķina [Sāga par Egilu, I], savukārt Bjarni, Brunjolfa dēls, „gāja jūrā dažkārt kā vikings, dažkārt kā tirgonis“, bez ierunām pakļāvās tēva gribai, kad tas pieprasīja, lai dēls sirojuma vietā dotos tirgoties: „Nemaz neceri – teica Brunjolfs, – kaujas kuģi un ļaudis tev nedošu“ [Sāga par Egilu, 32]. Tikai tas varēja dēvēties par jūras konungu, kurš “nekad nenakšņoja zem nokvēpuša jumta un nekad nedzīroja pie pavarda”. [Sāga par Inglingiem, XXX]
Šīm karadraudzēm bija jau jaukts sastāvs, kur blakus “īstajiem” jeb “profesionāliem” vikingiem bija visai liels skaits “sezonālo” vikingu, kuri pēc sirojuma (vai sirojumu virknes) atgriezās savās saimniecībās, vai izveidoja tādas iekarotajās aizjūras teritorijās (Īrijā, Ziemeļaustrumanglijā, Normandijā). Ar šo laiku jēdziens “vikings” vairs nenozīmē īpašu dzīvesveidu, bet drīzāk gan posmu dzīvē, īslaicīgu nodarbi. Šādu karadraudžu kaujasspējas, protams, bija zemākas, taču tik un tā salīdzinoši augstas, pretstatot vidusmēra Eiropas bruņinieku karadraudzēm.
Pēc Jomsborgas vikingu iznīcināšanas, pēdējās brīvo vikingu karadraudzes Skandināvijā kā destabilizējošu, tātad traucējošu elementu vai nu “asimilēja” spēkā pieņēmušos konungu un pirmo karaļu karadraudzes, vai tās tika iznīcinātas, vai tie emigrēja aiz jūrām, stājoties franku, sakšu karaļu, Bizantijas imperatora dienestā (vairs neatgriežoties dzimtenē).
Savukārt vikingu vidē dzimušā goda/uzvedības kodeksa tālāko ģenēzi mēs varam fiksēt huskarlu institutā. Tā izveidošanu, kā vēsta XII gs. hroniku autori Saksis Gramatiķis un Svens, saista ar dāņu konungu Knutu, kurš ap 1018. gadu jau bija atlasījis labākos vīrus (sākotnēji no bijušajiem “brīvajiem” vikingiem, kuru karadraudzes Skandināvijā tika aktīvi vajātas), no tiem izveidojot savu gvardi - huskarlus - un publiskojot to uzvedības kodeksa normas. Savukārt “Sāga par Olafu Svēto” uzsver, ka īpaši labprāt Knuts rekrutējis savā gvardē nedāņus: angļus, slāvus, norvēģus (iespējams, ka gan jau kāds kursis arī tur varēja būt).
Līdzīgi kā jomsvikingi, huskarli bija korporatīva karavīru organizācija ar savu uzvedības kodeksu, kas noteica to pienākumus un tiesības, strīdus risināšanu iekšējā tiesā (huskarlesteffne jeb gemot), izslēgšanu no organizācijas par gļēvulību (niting) utt. Huskarli veidoja arī anglosakšu karaļu algotņu gvardi (here) līdz pat kaujai pie Hastingsas [Ņečitailovs], pamazām liekot pamatus vēlāku laiku algotņu vienību struktūrai un darbības principiem Rietumeiropā, kā arī ietekmējot ar savu paraugu bruņinieku uzvedības kodeksa veidošanos un baznīcas bruņinieku ordeņu struktūru. Bet tā jau ir cita pētījuma tēma.

Literatūra:

• Гуревич А.Я. Походы викингов. - Москва, 1966.
• Гуревич А.Я. Свободное крестьянство феодальной Норвегии. - Москва, 1967.
• Григорьев М.М. Викинги и Западная Европа в VIII-XI веках. - http://www.mark5.ru/3/271/index1.1.html
• Гвин Джонс. Викинги – потомки Одина и Тора. - Москва, 2007.
• Жаклин Симпсон. Викинги. - http://www.bibliotekar.ru/vikingi/index.htm
• Стриннгольм A.M. Походы викингов, государственное устройство, нравы и обычаи древних скандинавов. - Москва, 1861.
• Корнелий Тацит. О происхождении германцев и местоположении Германии. / Соч. в 2 т. - СПб., 1993.
• Кричевский Р.Л., Дубовская Е. М. Психология малой группы. - Москва, 1991.
• Мельникова Е.А. Скандинавские рунические надписи. - Москва, 1977.
• Мельникова Е.А. Славяне и скандинавы. - Москва, Прогресс, 1986 - http://historic.ru/books/item/f00/s00/z0000056/index.shtml
• Нечитайлов M., Хускарлы, бутскарлы и литсмены: гвардия XI столетия - http://www.xlegio.ru/armies/max/guards.htm
• Лебедев Г. С. Эпоха викингов в северной Европе. - Ленинград, 1985. – http://www.ulfdalir.narod.ru/literature/Lebedev_G_Epoha/3path.htm
• Лебедев Г.С. Эпоха викингов в Северной Европе и на Руси. - СПб., 2005.
• Лебедев Г.С. Балтийская субконтинентальная цивилизация раннего средневековья. // Тезисы X Всесоюзной конференции по изучению истории, экономики, литературы и языка Скандинавских стран и Финляндии. - Москва, 1986.
• Хлевов A.A. Дружина Севера как исторический феномен - http://norse.ulver.com/articles/scand/retinue.html
• Хлевов A.A. Зооморфные изображения на вендельском оружии: опыт семантической реконструкции. // Проблемы социально-политической истории и культуры средних веков. (Тезисы докладов студенческо-аспирантской конференции 25–29 ноября 1996 г.) - СПб., 1997.
• Пуртов A.B. Опыт возможной этимологии и типологии некоторых образов скандинавской мифологии. - Тор, Москва, 1994.
• Hachmann R. Die Germanen. // Archaeologia mundi. Genf., 1971.

Avoti:

• Сага об Инглингах. Сага о Харальде Черном. Сага о Харальде Прекрасноволосом. Сага о Хаконе Добром. Сага об Олафе сыне Трюггви. Сага об Олаве Святом. Сага о Харальде Суровом. Сага об Олаве Тихом – Снорри Стурлусон. Круг Земной. – Москва, 1995
• Сага о Греттире. - Новосибирск, 1976
• Беовульф. Старшая Эдда. Песнь о Нибелунгах. - Библиотека всемирной литературы. Серия первая. Том 9 / Ред. С. Шлапоберская. - Художественная литература, Москва, 1975.
• Сага о Гисли.