Atšķirības starp "Principāts" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Principāts''' (no lat. ''principatus'' - "pirmā vieta") | + | '''Principāts''' (no lat. ''principatus'' - "pirmā vieta") - atkarībā no konteksta: |
* '''1.''' valdīšanas forma [[Senā Roma|Senajā Romā]] no 28. g.p.m.ē. līdz 284. gadam, kad [[princeps]] ieguva tiesības sasaukt un vadīt [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes, tiesības komandēt armiju un kļuva par augstāko priesteri (''pontifex maximus''). Sistēmas izveidotājs un pirmains monarhs bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls Oktaviāns, kura varu oficiāli sākā dēvēt par ''princeps senatus'' (t.s. pirmais senators), kas viņam deva autoritāti un iespēju ietekmēt Senāta lēmumus (viņam bija tiesības izteikties pirmajam par jebkuru jautājumu, un nākošajiem runātājiem neizbēgami nācās pieskaņot savu viedokli Oktaviāna teiktajam, lai nenonāktu ar viņu konfliktā). Princepa vara formāli balstījās uz prokonsulāro ''imperium'': viņš tika iecelts par [[Prokonsuls|prokonsulu]] (provinču vietvalža statusā) uz mūžu, un kā prokonsulam tam bija ''imperium'' - bruņoto spēķu pavēlnieka vara. Bez tam viņš tika pasludināts uz mūžu par [[Tribūns|tautas tribūnu]], kas deva tiesības apturē† visas valstiskās, likumdošanas un tiesiskās iniciatīvas, kā arī garantēja personas neaizskaramību. Lai papildus leģitimizē†u šo varu, Oktaviānu ievēlēja par Romas augstāko priesteri, lielpontifiku, un piešķīra titulu [[Augusts]], ko lietoja, tikai vēršoties pie dieviem. Principāta laikā Romā turpināja darboties Republikas laika institūcijas (t.i. ''de iure'' Roma turpināja būt [[republika]]), kaut bija zaudējušas lielu daļu agrāko pilvaru. Augstākos [[Maģistrāts|maģistrātus]] (Romas pilsētas prefekts, imperatora gvardes prefekts, pārtikas apgādes prefekts, ugunsdzēsības un kārtības uzturēšanas prefekts u.c.) kļuva par imperatora ieceltiem augstākajiem ierēdņiem, valsti pārvaldīja imperatora kanceleja un padome, pārejot no vēlētām un ieceltām amatpersonām. Nebija nekas unikāls, ja princeps vēl savas dzīves laikā iesaistīja savu dēlu vai adoptētu dēlu par līdzvaldnieku. | * '''1.''' valdīšanas forma [[Senā Roma|Senajā Romā]] no 28. g.p.m.ē. līdz 284. gadam, kad [[princeps]] ieguva tiesības sasaukt un vadīt [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes, tiesības komandēt armiju un kļuva par augstāko priesteri (''pontifex maximus''). Sistēmas izveidotājs un pirmains monarhs bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls Oktaviāns, kura varu oficiāli sākā dēvēt par ''princeps senatus'' (t.s. pirmais senators), kas viņam deva autoritāti un iespēju ietekmēt Senāta lēmumus (viņam bija tiesības izteikties pirmajam par jebkuru jautājumu, un nākošajiem runātājiem neizbēgami nācās pieskaņot savu viedokli Oktaviāna teiktajam, lai nenonāktu ar viņu konfliktā). Princepa vara formāli balstījās uz prokonsulāro ''imperium'': viņš tika iecelts par [[Prokonsuls|prokonsulu]] (provinču vietvalža statusā) uz mūžu, un kā prokonsulam tam bija ''imperium'' - bruņoto spēķu pavēlnieka vara. Bez tam viņš tika pasludināts uz mūžu par [[Tribūns|tautas tribūnu]], kas deva tiesības apturē† visas valstiskās, likumdošanas un tiesiskās iniciatīvas, kā arī garantēja personas neaizskaramību. Lai papildus leģitimizē†u šo varu, Oktaviānu ievēlēja par Romas augstāko priesteri, lielpontifiku, un piešķīra titulu [[Augusts]], ko lietoja, tikai vēršoties pie dieviem. Principāta laikā Romā turpināja darboties Republikas laika institūcijas (t.i. ''de iure'' Roma turpināja būt [[republika]]), kaut bija zaudējušas lielu daļu agrāko pilvaru. Augstākos [[Maģistrāts|maģistrātus]] (Romas pilsētas prefekts, imperatora gvardes prefekts, pārtikas apgādes prefekts, ugunsdzēsības un kārtības uzturēšanas prefekts u.c.) kļuva par imperatora ieceltiem augstākajiem ierēdņiem, valsti pārvaldīja imperatora kanceleja un padome, pārejot no vēlētām un ieceltām amatpersonām. Nebija nekas unikāls, ja princeps vēl savas dzīves laikā iesaistīja savu dēlu vai adoptētu dēlu par līdzvaldnieku. | ||
| − | * '''2.''' [[Princis|Prinča]] ([[Firsts|firsta]]) kā [[Monarhs|monarha]] pārvaldīta [[valsts]], ''firstiste''. | + | * '''2.''' [[Princis|Prinča]] ([[Firsts|firsta]]) kā [[Monarhs|monarha]] pārvaldīta [[valsts]], ''firstiste'' (vc. ''Fürstentum''). |
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 48. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 48. lpp. | ||
Versija, kas saglabāta 2017. gada 5. augusts, plkst. 09.29
Principāts (no lat. principatus - "pirmā vieta") - atkarībā no konteksta:
- 1. valdīšanas forma Senajā Romā no 28. g.p.m.ē. līdz 284. gadam, kad princeps ieguva tiesības sasaukt un vadīt Senāta sēdes, tiesības komandēt armiju un kļuva par augstāko priesteri (pontifex maximus). Sistēmas izveidotājs un pirmains monarhs bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls Oktaviāns, kura varu oficiāli sākā dēvēt par princeps senatus (t.s. pirmais senators), kas viņam deva autoritāti un iespēju ietekmēt Senāta lēmumus (viņam bija tiesības izteikties pirmajam par jebkuru jautājumu, un nākošajiem runātājiem neizbēgami nācās pieskaņot savu viedokli Oktaviāna teiktajam, lai nenonāktu ar viņu konfliktā). Princepa vara formāli balstījās uz prokonsulāro imperium: viņš tika iecelts par prokonsulu (provinču vietvalža statusā) uz mūžu, un kā prokonsulam tam bija imperium - bruņoto spēķu pavēlnieka vara. Bez tam viņš tika pasludināts uz mūžu par tautas tribūnu, kas deva tiesības apturē† visas valstiskās, likumdošanas un tiesiskās iniciatīvas, kā arī garantēja personas neaizskaramību. Lai papildus leģitimizē†u šo varu, Oktaviānu ievēlēja par Romas augstāko priesteri, lielpontifiku, un piešķīra titulu Augusts, ko lietoja, tikai vēršoties pie dieviem. Principāta laikā Romā turpināja darboties Republikas laika institūcijas (t.i. de iure Roma turpināja būt republika), kaut bija zaudējušas lielu daļu agrāko pilvaru. Augstākos maģistrātus (Romas pilsētas prefekts, imperatora gvardes prefekts, pārtikas apgādes prefekts, ugunsdzēsības un kārtības uzturēšanas prefekts u.c.) kļuva par imperatora ieceltiem augstākajiem ierēdņiem, valsti pārvaldīja imperatora kanceleja un padome, pārejot no vēlētām un ieceltām amatpersonām. Nebija nekas unikāls, ja princeps vēl savas dzīves laikā iesaistīja savu dēlu vai adoptētu dēlu par līdzvaldnieku.
- 2. Prinča (firsta) kā monarha pārvaldīta valsts, firstiste (vc. Fürstentum).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 48. lpp.
- Valdniecība un valdnieks. // Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 47.-56. lpp. ISBN 9984-617-13-0
