Atšķirības starp "Ala ad Dins Muhameds II" versijām

Pašreizējā versija, 2018. gada 23. augusts, plkst. 20.15

Ala ad-Dins Muhameds II (pers. علاءالدین محمد خوارزمشاه : Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish; 1169(?)-1220) - Horezmas lielvalsts sultāns, horezmšahs. Tronī kāpa pēc sava tēva, sultāna Ala ad-Dina Tekiša (pers. علاء الدين تكش : Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul Muzaffar Tekish ibn Il-Arslan, 1189-1200) nāves.

Muhameda II valdīšana sākās ar Gurīdu armijas iebrukumu Horezmas zemēs. Tikai ar karakitaju palīdzību Muhamedam izdevās atgūt iniciatīvu un izdzīt ienaidniekus no savām zemēm. Nekādu karavadoņa talantu jaunais sultāns neizrādīja – atbrīvot galvaspilsētu izdevās tikai ar karakitaju palīdzību. Taču tas nemazināja Muhameda II ambīcijas. Pēc īsas atelpas tas uzsāka karu ar Karakitaju valsti – pēc vairākām sakāvēm kara sākumā, horezmšaham izdevās 1210. gadā uzvarēt. Musulmaņu pasaulē tā tika uzverta kā islāma uzvara pār "neticīgajiem", kas ievērojami palielināja horezmšaha autoritāti. Valsts aktos viņš sāka sevi dēvēt par "otro Aleksandru", kā arī pieņēma titulu "Dieva ēna zemes virsū". Ap Horezmas valdījumiem vairs nebija nevienas pietiekami spēcīgas valsts, un uz 1215. gadu tā sasniedza savu teritoriālās un militārās varenības maksimumu, ar minimālu piepūli vienu pēc otra pakļaujot apkārtējos mazos valdījumus.

Horezmšaha despotiskā iekšpolitika izraisīja regulārus dumpjus provincēs. Tos nācās nežēlīgi apspiest, kas nevairoja ar valdnieka varu apmierināto skaitu. 1212. gadā, apspiedis sacelšanos Samarkandā, viņš pārcēla savu rezidenci uz šo pilsētu, savukārt Gurgandžā palika viņa mātes galms. Izveidojās sava veida divvaldība, kas paralizēja valsts dzīvi: horezmšaha māte Terkena (pers. ترکان خاتون‎ : Terken khatun; ?-~1232), nemitīgi iejaucās pārvaldes lietās, bieži vien atceļot valdnieka rīkojumus, atstādinot vai sodot sev netīkamus ierēdņus, un to vietā ieceļot savas kandidatūras utt., ieskaitot pat troņmantnieka maiņu. Valsts pārvaldes nekonsekvences izpaudās arī ārpolitikā, kur ne horezmšahs, ne tā māte nekavējās mazākās nepaklausības vai aizdomu gadījumā nogalināt vasaļvalstu atsūtītos ķīlniekus, savukārt iekarotajās zemēs to valdnieki tika nogalināti, bet zemes izdalītas horezmšaha mātes radiniekiem. Tas ievērojami mazināja iespējamo sabiedroto skaitu, kā arī veicināja savstarpēju naidīgumu starp kipčakiem un no varas atstumto turkmēņu cilšu eliti.

1218. gadā, Muhameds II pieteica karu Mongoļu impērijai. 1219. gadā mongoļu armijas ielauzās Horezmā un, nesastopot nopietnu pretestību, pamazām, vienu pēc otras ieņēma tās pilsētas un provinces - horezmšahs bija izvietojis savu karaspēku pilsētu garnizonos, izvairoties sastapties ar mongoļiem klajā laukā. Gan pilsētas, gan lielie vasaļi cīnījās katrs par sevi, vai kapitulēja bez cīņas, pārejot iebrucēju pusē. Pats Muhameds II bija spiests bēgt uz rietumiem, vienu pēc otra zaudējot savus atbalstītājus, līdz ar dažiem līdzgaitniekiem paglābās Abeskunas salā Kaspijas jūrā, kur mira no plaušu karsoņa 1220. gada decembrī.

Literatūra par šo tēmu

• Ghulam Rabbani Aziz. A Short History of the Khwarazmshahs. - Pakistan Historical Society: Karachi, 1978.
• Jesse Russel, Ronald Cohn. Muhammad II of Khwarezm. - Book on Demand: Norderstedt, 2012. ISBN 5510942606

• Horst H. Die Staatsverwaltung der Grosselǧūqen und Ḫōrazmšāhs (1038-1231) : Eine Untersuchung nach Urkundenformularen der Zeit. - Franz Steiner Verlag: Wiesbaden, 1964.
• Johannes und Heinz Giesecke. Über die Kultur und Geschichte von Choresm. // Das Altertum, Band 2, Heft 4 - Akademie Verlag: Berlin, 1956.

• Буниятов З.М. Государство хорезмшахов-Ануштегинидов 1097-1231. - Наука: Москва, 1986.
• Мŭминов И. М. История Хорезма: с древнейших времен до наших дней. - Изд-во "Фан" Узбекской ССР: Ташкент, 1976.