Atšķirības starp "Anšluss" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Anšluss''' (vc. ''Anschluss'') - burt. "apvienošana, atkalapvienošana", it kā politiski sašķeltas teritorijas vienotības atjaunošana.  
 
'''Anšluss''' (vc. ''Anschluss'') - burt. "apvienošana, atkalapvienošana", it kā politiski sašķeltas teritorijas vienotības atjaunošana.  
  
−
Visbiežāk terminu pielieto saistībā ar t.s. '''Austrijas anšlusu''' (vāc. ''Anschluss Österreichs'') - Vācijas īstenota Austrijas [[Okupācija|okupāciju]] un [[Aneksija|aneksiju]] 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, atteikšanās gadījumā solot veikt militāras agresijas aktu. Austrijas valdība piekāpās ultimāta prasībām, kam sekoja Vācijas bruņoto spēku vienību ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā. [[Attēls:Hitler_in_Wien_1938.jpg‎|right|thumb|250px|A.Hitlers Vīnē 14. martā]]
+
Visbiežāk terminu pielieto saistībā Vācijas īstenoto Austrijas [[Okupācija|okupāciju]] un [[Aneksija|aneksiju]] (vāc. ''Anschluss Österreichs'') 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, atteikšanās gadījumā solot veikt militāras agresijas aktu. Austrijas valdība piekāpās ultimāta prasībām, kam sekoja Vācijas bruņoto spēku vienību ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā. [[Attēls:Hitler_in_Wien_1938.jpg‎|right|thumb|250px|A.Hitlers Vīnē 14. martā]]
  
 
1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru [[Šušnigs Kurts Aloizs Jozefs Johans|K.Šušnigu]] (''Bundeskanzler Kurt Schuschnigg'', 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru [[Hitlers Adolfs|A.Hitleru]] (''Reichskanzler Adolf Hitler'', 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības<sup>'''1'''</sup>: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās ''Austrijas nacionālsociālistiskās partijas'' līderi [[Zeiss-Inkvarts Artūrs|A.Zeisu-Inkvartu]] (''Arthur Seyß-Inquart'', 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par [[Dolfuss Engelberts|E.Dolfusa]] nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar ultimatīvu prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam [[Miklass Vilhelms|V.Miklasam]] (''Wilhelm Miklas'', 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: [[Kaltenbrunners Ernsts|E.Kaltenbrunners]] [''Ernst Kaltenbrunner''] [[Gerings Hermanis|Geringa]] znots [[Hubers Francis|F.Hubers]] [''Franz Hueber''] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (''Unternehmen Otto'') ienāca ''Vērmahta'' daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots ''Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti'', kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu.  
 
1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru [[Šušnigs Kurts Aloizs Jozefs Johans|K.Šušnigu]] (''Bundeskanzler Kurt Schuschnigg'', 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru [[Hitlers Adolfs|A.Hitleru]] (''Reichskanzler Adolf Hitler'', 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības<sup>'''1'''</sup>: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās ''Austrijas nacionālsociālistiskās partijas'' līderi [[Zeiss-Inkvarts Artūrs|A.Zeisu-Inkvartu]] (''Arthur Seyß-Inquart'', 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par [[Dolfuss Engelberts|E.Dolfusa]] nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar ultimatīvu prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam [[Miklass Vilhelms|V.Miklasam]] (''Wilhelm Miklas'', 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: [[Kaltenbrunners Ernsts|E.Kaltenbrunners]] [''Ernst Kaltenbrunner''] [[Gerings Hermanis|Geringa]] znots [[Hubers Francis|F.Hubers]] [''Franz Hueber''] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (''Unternehmen Otto'') ienāca ''Vērmahta'' daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots ''Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti'', kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu.  

Versija, kas saglabāta 2020. gada 25. jūnijs, plkst. 19.25

Robežas starp Austriju un Vāciju nojaukšana

Anšluss (vc. Anschluss) - burt. "apvienošana, atkalapvienošana", it kā politiski sašķeltas teritorijas vienotības atjaunošana.

Visbiežāk terminu pielieto saistībā Vācijas īstenoto Austrijas okupāciju un aneksiju (vāc. Anschluss Österreichs) 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, atteikšanās gadījumā solot veikt militāras agresijas aktu. Austrijas valdība piekāpās ultimāta prasībām, kam sekoja Vācijas bruņoto spēku vienību ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā.
Attēls:Hitler in Wien 1938.jpg
A.Hitlers Vīnē 14. martā

1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru K.Šušnigu (Bundeskanzler Kurt Schuschnigg, 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru A.Hitleru (Reichskanzler Adolf Hitler, 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības1: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās Austrijas nacionālsociālistiskās partijas līderi A.Zeisu-Inkvartu (Arthur Seyß-Inquart, 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par E.Dolfusa nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar ultimatīvu prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam V.Miklasam (Wilhelm Miklas, 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: E.Kaltenbrunners [Ernst Kaltenbrunner] Geringa znots F.Hubers [Franz Hueber] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (Unternehmen Otto) ienāca Vērmahta daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti, kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu.

1945. gadā sabiedroto karaspēks okupēja Austriju, un nākamos desmit gadus tās stāvoklis bija neskaidrs, līdz 1955. gada 15. maijam, kad tika parakstīta starptautiska vienošanās par Austrijas valsts atjaunošanu, kas izbeidza okupāciju de iure un de facto. Tika atzīta Austrijas suverenitāte, un pasludināts par spēkā neesošu 1938. gada Austrijas anšluss. Tajā pašā gadā tika parakstīts Austrijas konstitucionālais likums, kas kā neleģitīmus pasludināja jebkādus iespējamos mēģinājumus nākotnē Austrijas vāciešiem apvienoties ar Vācijas vāciešiem vienā valstī.

Pēc līdzīga principa Vācija pievienoja sev Čehijas Sudetu apgabalu.

Atsauces un skaidrojumi

Balsošanas biļetens 1938. gada 10. aprīļa plebiscītā, kurā bija jānobalso par Vācijas un Austrijas apvienošanos un par to, ka valsts vadītājs būs Adolfs Hitlers

1 Nirnbergas kara tribunāls ir iekļāvis Vācijas 1938. gada ultimātu Austrijai tādu aktu skaitā, kas uzskatāmi par “noziegumiem pret mieru” - Lēbers (Loeber) D. A. Molotova–Ribentropa pakts, un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs. // Latvijas Vēstnesis, 2001. 22/23. novembris, Nr. 169/170

Literatūra par šo tēmu

  • Parkinson, F. (ed.) Conquering the Past: Austrian Nazism Yesterday and Today. - Wayne State University Press. 1989. ISBN 0-8143-2054-6.
  • Pauley, Bruce F. Hitler and the Forgotten Nazis: A History of Austrian National Socialism. - University of North Carolina Press. 1981. ISBN 0-8078-1456-3
  • Schuschnigg K. The brutal takeover: The Austrian ex-Chancellor's account of the Anschluss of Austria by Hitler. - Weidenfeld and Nicolson. 1971 ISBN 0-297-00321-6.
  • Ширер Уильям. Взлет и падение Третьего рейха. - Москва, 1991, т.1, стр. 387. ISBN 5-203-00475-7
  • Наумов А.О. АНШЛЮС АВСТРИИ В 1938 ГОДУ КАК КРИЗИС ВЕРСАЛЬСКОЙ СИСТЕМЫ. // Новая и новейшая история. Nr6, 2006

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Anšluss&oldid=71304"