Atšķirības starp "Ukazs par pāreju uz septiņu dienu darba nedēļu un astoņu stundu darba dienu" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | + | '''Ukazs par pāreju uz septiņu dienu darba nedēļu, astoņu stundu darba dienu un aizliegumu strādniekiem patvaļīgi aiziet no darba ražošanas uzņēmumos''' (kr. ‘’’Указ о переходе на семидневную рабочую неделю, 8-часовой рабочий день и запрещении самовольного ухода работников с промышленных предприятий’’) – 1940. gada 26. jūnijā [[Augstākā padome|PSRS AP]] Prezidija izdots likums, kas palielināja darba dienas ilgumu no 7 uz 8 stundām, un ar likumu piesaistīja strādniekus vienai darba vietai, liedzot to mainīt. | |
Darba vietu mainīt tika atļauts tikai divos gadījumos: veselības dēļ, vai uzsākot mācības augstskolā vai vidējā profesionālajā mācību iestādē. Par patvaļīgu aiziešanu no darba vietas draurdēja kriminālatbildība 2-4 mēneši cietumā. Arī darba vietu vadītājiem, kas pieņēma darbā cilvēku, kurš pametis darbu citā uzņēmumā, tika pakļauti kriminālvajāšanai. Par vienkāršu darba kavēšanu (sākot ar 20 minūtēm no darba dienas sākuma vai beigām) bez attaisnojoša iemesla tagad draudēja līdz 6 mēneši piespiedu darba un 25% ieturēšana no algas. Kara laikā likums tika padarīts vēl stingrāks. | Darba vietu mainīt tika atļauts tikai divos gadījumos: veselības dēļ, vai uzsākot mācības augstskolā vai vidējā profesionālajā mācību iestādē. Par patvaļīgu aiziešanu no darba vietas draurdēja kriminālatbildība 2-4 mēneši cietumā. Arī darba vietu vadītājiem, kas pieņēma darbā cilvēku, kurš pametis darbu citā uzņēmumā, tika pakļauti kriminālvajāšanai. Par vienkāršu darba kavēšanu (sākot ar 20 minūtēm no darba dienas sākuma vai beigām) bez attaisnojoša iemesla tagad draudēja līdz 6 mēneši piespiedu darba un 25% ieturēšana no algas. Kara laikā likums tika padarīts vēl stingrāks. | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 26. jūnijs, plkst. 09.50
Ukazs par pāreju uz septiņu dienu darba nedēļu, astoņu stundu darba dienu un aizliegumu strādniekiem patvaļīgi aiziet no darba ražošanas uzņēmumos (kr. ‘’’Указ о переходе на семидневную рабочую неделю, 8-часовой рабочий день и запрещении самовольного ухода работников с промышленных предприятий’’) – 1940. gada 26. jūnijā PSRS AP Prezidija izdots likums, kas palielināja darba dienas ilgumu no 7 uz 8 stundām, un ar likumu piesaistīja strādniekus vienai darba vietai, liedzot to mainīt.
Darba vietu mainīt tika atļauts tikai divos gadījumos: veselības dēļ, vai uzsākot mācības augstskolā vai vidējā profesionālajā mācību iestādē. Par patvaļīgu aiziešanu no darba vietas draurdēja kriminālatbildība 2-4 mēneši cietumā. Arī darba vietu vadītājiem, kas pieņēma darbā cilvēku, kurš pametis darbu citā uzņēmumā, tika pakļauti kriminālvajāšanai. Par vienkāršu darba kavēšanu (sākot ar 20 minūtēm no darba dienas sākuma vai beigām) bez attaisnojoša iemesla tagad draudēja līdz 6 mēneši piespiedu darba un 25% ieturēšana no algas. Kara laikā likums tika padarīts vēl stingrāks.
Ukazs tika atcelts 1955. gadā.
