Atšķirības starp "Vēstures avots" versijām

Versija, kas saglabāta 2020. gada 9. septembris, plkst. 21.59

Vēstures avots (angl. Historical Source, kr. исторический источник) - autentisks artefakts, kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – hronika, annāles, vēstule, memuāri, avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, u.c. rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības. Jānošķir reliktu jeb dokumentālos avotus (piem., lēņa grāmatas, statūti, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.) no vēstošajiem, subjektīvajiem (hronikas, vēstules u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu, vai pat viltojums (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai ar kādu mērķi izkropļots).

Tipoloģiski vēstures avoti iedalās:

1. Lietiskie (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.)
2. Rakstiskie (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.)
3. Vizuālie (priekšmeti, gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.)
4. Fonētiskie (leģendas, atmiņas u.tml.)

Skat. arī:

• Avotu pētniecība
• Vēstures avoti

Literatūra par šo tēmu

• Gavriļins Aleksandrs. Vēstures avotu pētniecība. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2017.

Resursi internetā par šo tēmu

• Senās Latvijas vēstures avoti. // Latvijas vēstures avoti. II sēj. - Latvijas vēstures institūts: Rīga, 1940.

• Geschichtsquellen des deutschen Mittelalters - Bayerischen Akademie der Wissenschaften