Atšķirības starp "Terorisms" versijām
m (→Metodes) |
m (→Valsts varas cīņa pret terorismu) |
||
| 28. rindiņa: | 28. rindiņa: | ||
Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī likumīga. | Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī likumīga. | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2021. gada 11. janvāris, plkst. 07.46
Terorisms - iebiedēšana, lai piespiestu pakļauties prasībām, kuru izpildi nav iespējams panākt likumīgā ceļā. Izmanto demolēšanu, cilvēku slepkavības un sakropļošanu - terorizējot indivīdus, grupas, kopienas vai valsts varas institūcijas, kas nobīstas no tālākas terora eskalācijas nākotnē. Tulkojumā no latīņu valodas vārds terror nozīmē "bailes", "šausmas".
Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: teroristi, to upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. Par mērķauditoriju teroristi parasti izvēlas valdību, kuru mēģina piespiest piekāpties un sadarboties. Tāpat tiek veikti pasākumi, lai caur masu informācijas līdzekļiem iedarbotos uz sabiedrību, piespiežot to atbalstīt teroristu prasības. Bez mūsdienu masu informācijas līdzekļiem terorisms nebūtu iedomājams, jo nav jēgas ņemt ķīlniekus, draudēt tos nogalināt un izvirzīt prasības, ja par to jau nākamajā brīdī neuzzin visa pasaule.
Terorisma veidi
Ideoloģiskais terorisms – parasti saistīts ar revolucionāri noskaņotām organizācijām, kuru mērķis ir iegūt politisku varu, izraisīt iekšpolitisku vai starptautisku nestabilitāti. Sākot ar krievu “narodņikiem”, franču anarhistiem, urugvajiešu “tupomarosiem” un beidzot ar itāļu fašistiem un “Sarkanajām Brigādēm” (Red Brigades), šie cilvēki dzīvo un nogalina ideālu vārdā. Viņu elki ir Bakuņins, D’Anuncio, Mao, Če Gevara un Ulrika Mainhofa.
Etniskais jeb nacionālais terorisms – virzīts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai. Šādi mērķi ir, piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (BFL&L) Spānijā, tamilu “Tīģeriem” Šrilankā, “Īru Republikāņu Armijai” Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, “Kvebekas Atbrīvošanas frontei” Kanādā, kurdiem Irākā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā – sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem “tīrītājiem”. Tā Irākā kurdi mēģina izcīnīt neatkarību savai dzimtenei un tādējādi panāk tikai asas represijas no valdības puses, tai skaitā kaujas gāzu izmantošanu pēc Sadama Huseina pavēles. Savukārt Indijā sikhu radikāļi pielieto vardarbību, kuras mērķis ir parādīt kam viņi ticēs, ja zaudēs savu dzimteni. Sikhi ir atbildīgi par Indijas premjerministres I.Gandijas nogalināšanu 1984. gada 6. novembrī, kas bija atriebība par to, ka Indijas karaspēks jūnijā iebruka sikhu svētnīcā Zelta Templī, nogalinot tā kulta kalpotājus un aizstāvjus. No šodien darbojošajiem nacionālistu teroristiskajiem grupējumiem visplašāk zināma ir Īru Republikāņu armija (IRA), kuras mērķis ir atkalpavienot Ziemeļīriju un Īrijas Republiku.
Sociāli-revolucionārais terorisms – jānošķir no etniskā jeb nacionālistiskā terorisma. Šis terorisma paveids radies un attīstījies samērā nesen Dienvidamerikā. Mērķis bija pēkšņi, “ne no kā”, veikt sociālo revolūciju. Par itāļu, japāņu un rietumvāciešu teroristu instrukciju terorisma taktikā kļuva 1969. gadā izdotā brazīlieša Karlosa Marigelli (nogalināts apšaudē ar policiju Sanpaulu) rokasgrāmata “Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem”. Tupomari (pilsētas partizāni) teroristiskā darbība Urugvajā kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā. Paralēli kreiso radikāļu teroristmam nopietnus draudus rada arī labējie ekstrēmistiskie grupējumi (uz neofašistiskas vai neonacistiskas ideoloģijas pamata) Itālijā un Vācijā.
Reliģiskais terorisms – parasti izpaužas kā jaunu, mazskaitlīgu un radikāli noskaņotu sektu darbība. Grūti prognozējams un sevišķI bīstams terorisma paveids, jo reliģiskā pārliecība var likt cilvēkam ziedot sevi idejas vārdā visneiedomājamākajos veidos. Šie teroristi reti izvirza prasības, un masveida rituālās pašnāvības ir viņu iemīļotākā akcija. To, cik bīstami sabiedrībai un cilvēcei kopumā var būt reliģisko organizāciju darbības mērķi, pierāda sektas “Aum Shinrinkyo” mēģinājums noorganizēt Pasaules galu.
Revolucionārais terorisms – vardarbību izmanto kā ieroci, lai iedzītu bailes tajos, kuri atbalsta esošo politisko varu. Šo teroristu mērķis ir gāzt esošo varu un panākt, lai pie varas nāk valdība, kura atbalsta viņu politiskos uzskatus un sociālos centienus. Teroristu akcijas - cilvēku nolaupīšanas, varas pārstāvju un to atbalstitāju slepkavības, spridzināšanas, - tiek rīkotas, lai izraisītu represīvu reakciju no varas puses, kura cenšas sevi aizsargāt. Šāda reakcija, atspoguļota arī masu medijos, palīdz revolucionāriem demonstrēt sabiedrībai varas antihumāno raksturu. Šādā situācijā valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, lai terorisma apkarošanas operācijās neciestu nevainīgi cilvēki, jo teroristi šo apstākli noteikti izmantos savu ideju un pozīcijas propogandēšanai. Klasiskus piemērus sekmīgam revolucionārajam rerorismam mēs redzam situācijās, kad Mao Dzeduna vadītie komunisti gāza sociāldemokrātisko Čana Kaiši valdību, Fidela Kastro vadīto revolucionāru straujajos panākumos cīņā pret Batistas režīmu Kubā u.c.
Valsts terorisms – kad valdība ar represijām un iebiedēšanu piespiež valsts iedzīvotājus paklausīt, un apspiež politisko opozīciju, nepieļauj politisko uzskatu dažādību. T.s. “nāves eskadronu” un spēka struktūru izmantošana, lai apspiestu opozīciju un veiktu masu represijas, visbiežāk mums asociējas ar Latīņamerikas politisko vēsturi, taču ir fiksēta praktiski visur pasaulē.
Politiskais terorisms – tieši vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai grupām, kas ir opozīcijā teroristu politiskajai pozīcijai, vai arīpret tiem, kurus teroristi uzskata par esošiem “ārpus likuma” un kuri ir jāneitralizē vai jāiznīcina. Tā, piemēram, ASV Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija izmantoja politiskas slepkavības, lai cīnītos pret izmaiņām civiltiesībās par labu minoritāšu grupām.
Kriminālais terorisms – ja agrāk varēja diezgan precīzi noteikt atšķirību starp terorismu un citiem krimināla rakstura nodarījumiem, pat vēl vairāk, attiecības starp tiem biežI bija visai saspringtas un naidīgas, tad tagad daudzviet ir tendence terorismam saplūst ar noziedzību. To darbības formas un metodes biežI vien vairs nevar atšķirt, nereti tie sadarbojas, atbalstot viens otru. Tādējādi parādījies jauns termins “kriminālais terorisms”, kurš akcentē, ka nu vairs terorismu nevar aplūkot kā tikai un vienīgi politisku fenomenu.
Pamatā kriminālais terorisms izpaužas divējādi:
- noziedznieku mēģinājumos diktēt savas prasības varas struktūrām (piemēram, pieprasīt atļaut pamest valsti, kurā tiem draud sods, samaksāt izpirkuma maksu par ķīlniekiem, atbrīvot ieslodzītos grupas dalībniekus utt.), vai arī
- kādas ideoloģiskas teroristu grupas noziedzīgā darbībā, kurai tīri pragmatiski mērķI (laupīšana, rekets, lai iegūtu līdzekļus organizācijas darbībai). Šīs kategorijas darbības raksturīgas gan klaskajām sicīliešu, ķīniešu un ebreju mafijas grupām ASV, gan vairākām kreisi noskaņotām organizācijām Eiropā.
Individuālais terorisms – izpaužas kā atentāti, masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai - M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists "Karloss" (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju “pasūtījumus”, - tie ir vārdi, kas ilustrē cilvēka atsvešinātību mūsdienu sabiedrībā.
Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī likumīga.
Literatūra par šo tēmu
- Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” // “Diena”, 20.03.96.
- Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” // “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.
- Larry J. Siegel, “Criminology”, by West Publishing Company, St.Paul, 1991.
- Freda Adler, Gerhard O.W. Mueller, William S. Laufer, “Criminology”, by McGraw-Hill Inc., New York, 1995.
- “Patterns of Global Terrorism”, U.S. Depratment of State Dispach, Volume 6, Number 19, May 8, 1995. published by the Bureau of Public Affairs, Article 4
- Софронов В.Ю. К вопросу о зарождении религиозного терроризма в России // Книжность и книжники древней Руси: материалы XVII рос. науч. конф. памяти свт. Макария. Можайск, 2010. С.136-148.
Resursi internetā par šo tēmu
- Ray Williams. The Psychology of Terrorism.
- Cīņa pret starptautisko terorismu - Norvēģijas vēstniecības paziņojums
- Aptaujas rezultātu apkopojums. Terorisma ietekme uz starptautisko ekonomiku un uzņēmējdarbību
- Kiberterorisms. LATO priekšsēdētāja Ojāra Kalniņa uzruna Latvijas Inteliģences apvienības 51. konferencē “NATO un 21. gadsimta drošības problēmas", 2003. gada 14. februārī
- Terorisms un kritiskā infrastruktūra. LR AM Nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas principi.
