Sjoguns
Sjoguns (将軍 - šōgun[1], "pavēlnieks"; no titula 征夷大将軍, seītaišōgun, "armijas virspavēlieks") - armijas virspavēlnieks, "militārais premjerministrs" rietumnieku izpratnē, Japānas impērijas faktiskais vadītājs sjogunāta laikā - no 1192. līdz 1867. gadam. Amats bija mantojams (kā rezultātā veidojās sjogunu dinastijas). Kopš VIII gs. seitaisjoguns bija trīs armiju, kuru katru vadīja sjoguns, kopējais virspavēlnieks. Hieroglifs "sei" (夷, "lokšāvējs") nozīmē "pakļaut", "uzvarēt", un ar šo hieroglifu apzīmēja "barbarus" Japānas ziemeļaustrumos - pirmo reizi šis tituls tika piešķirts 794. gadā Otomo no Otomaro, uzticot tam vadīt karaspēku pret "barbariem". X gs. "barbaru" ciltis bija tā novājinātas, ka pārstāja apdraudēt valsti, un mikado pārstāja iecelt seitaisjogunus. 1192. gadā tituls tika atjaunots, to piešķirot Joritomo no Minamoto, kurš reformēja valsts un bruņoto spēku pārvaldi, izveidojot sjogunātu. 1867. gadā Meidzi reformas ietvaros sjoguna tituls tika likvidēts.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tiešs ķīniešu titula "dzjandzjun" pārnesums (将军, jiāngjūn, "karavadonis", literatūrā parasti tiek tulkots kā "ģenerālis"), kur "dzjan" (sjo) nozīmē "turēt rokās", "vadīt", "komandēt", bet "dzjun" (gun) - "karaspēks", "armija". "Japānas vēstures enciklopēdijā" (国史大辭典, Kokusi daidziten) tituls "sjoguns" tiek tulkots kā "karavadonis, kurš pēc imperatora pavēles uzņēmies vadīt karaspēku, kā uzdevums ir apspiest dumpjus vai pakļaut barbarus".
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 85. lpp.
- Brazell Karen. The Changing of the Shogun 1289: An Excerpt from Towazugatari. // The Journal of the Association of Teachers of Japanese, November 1972, 8 (1): 58–65.
- Brock Karen L. The Shogun's Painting Match. // Monumenta Nipponica, Winter 1995, 50 (4): 433–484
- Grossberg Kenneth A. Bakufu Bugyonin: The Size of the Lower Bureaucracy in Muromachi Japan. // The Journal of Asian Studies, August 1976, 35 (4): 651–654
- Grossberg Kenneth A. From Feudal Chieftain to Secular Monarch. The Development of Shogunal Power in Early Muromachi Japan. // Monumenta Nipponica, Spring 1976, 31 (1): 29–49.
- Mass Jeffrey P. The Bakufu in Japanese History. - Stanford University Press, Stanford, 1985
- McCune George M. The Exchange of Envoys between Korea and Japan During the Tokugawa Period. // The Far Eastern Quarterly. May 1946, 5 (3): 308–325.
- Ravina Mark. State-Building and Political Economy in Early-modern Japan. // The Journal of Asian Studies, November 1995, 54 (4): 997–1022.
- Seigle Cecilia Segawa. The Shogun's Consort: Konoe Hiroko and Tokugawa Ienobu. // Harvard Journal of Asiatic Studies, December 1999, 59 (2): 485–522.
- Hurst C. Cameron. Review of Learning from Shogun: Japanese History and Western Fantasy, by Henry Smith. // The Journal of Asian Studies, November 1981, 41 (1): 158–159.
- Totman Conrad. Political Succession in The Tokugawa Bakufu: Abe Masahiro's Rise to Power, 1843-1845. // Harvard Journal of Asiatic Studies, 1966, 26: 102–124.
- Wakabayashi Bob Tadashi. In Name Only: Imperial Sovereignty in Early Modern Japan. // Journal of Japanese Studies, Winter 1991, 17 (1): 25–57.
