Anglijas Baznīca
Anglijas Baznīca (Church of England) - apvieno sevī elementus no Romas Katoļu Baznīcas un protestantisma - no katoļiem neskartu paturot garīdzniecības iedalījumu trīs pamatpakāpēs - bīskapi, priesteri, diakoni, - taču reformējot liturģiju. Radās 1538. gadā, kad Anglijas karalistes karalis Henrijs VIII ar speciālu aktu noteica sevi par "ticības aizstāvi" (Fidei Defensor) un Anglijas Baznīcas galvu pāvesta vietā, atdalot Anglijas Baznīcu no Romas katoļu Baznīcas. Šajā pašā gadā sāka izmantot "Lielo Bībeli" (The Great Bible - Vulgatas tulkojumu angļu valodā). 1539. gada jūnijā pieņēma t.s. "Sešu pantu" (Six Articles) likumu, kas apstiprināja katolicisma doktrinālo pamatnostādņu - pārmiesošanās doktrīnas (doctrina de fide), Sv. Vakarēdiena, garīdzniecības celibāta, grēksūdzes, mises u.c., - nemainīgumu. Ap 1540. gadu tika pabeigta katoļu klosteru īpašumu konfiskācija un kopienu likvidēšana (The Dissolution of the Monasteries.)
Līdz pat mūsdienām Lielbritānijā Anglijas Baznīcai ir valsts Baznīcas statuss (state establishment), kas nosaka noteiktas privilēģijas un pienākumus (vadīt un organizēt nacionālas nozīmes svinības, piemēram, monarha kronēšanu utt.). Kopš 1840. gada vienīgi Anglijas Baznīcu aizsargā Likums par zaimošanu (The Law of blasphemy) - kriminālatbildība par jebkāda veida vēršanos pret to.
