Bergsons Anrī

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 13. marts, plkst. 14.27, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anrī Bergsons

Anrī Luijs Bergsons (Henri Louis Bergson, 1859.-1941.) – filosofs, intuitīvists, pazīstamākais t.s. "dzīves filosofijas” pārstāvis. Dzimis 1859. gada 18. oktobrī Parīzē, Lielbritānijas pavalstnieku Mihaela Bergsona un Katrīnas (dzim. Levinona) ģimenē. Bērnību pavadījis Londonā. Kad Anrī sasniedza 8 gadu vecumu, ģimene pārcēlās uz dzīvi Francijā, kuras pilsonību viņš ieguva 21 gada vecumā. 1868.-1878. gados mācījās Fonteina licejā (lycée Fontaine, mūsd. lycée Condorcet), augstāko izglītību iegūstot universitātē (École normale supérieure), ko absolvē 1881. gadā. Pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt par pasneidzēju Anžeras licejā (lycée d’Angers), bet pēc gada viņu uzaicināja par mācībspēku Paskāla licejā (lycée Blaise Pascal) Klermon-Ferandā ( Clermont-Ferrand). 1889. gadā tika publicēts pirmais Anrī Bergsona darbs "Vēstījums par apziņas tiešajiem datiem", 1897. gadā iznāca "Atmiņa un matērija", 1907. gadā - "Radošā evolūcija”. 1891. gadā atgriezās Parīzē, kur sāka strādāt par pasniedzēju Anrī IV licejā (lycée Henri-IV), un 1892. gadā apprecējās ar Luīzi Noibergeru (Louise Neuburger). Kopš 1900. gada College de France profesors sengrieķu filosofijas katedrā. 1914. gadā viņu ievēl par Francijas akadēmijas (l’Académie française) locekli un Zinātnes morāles un politisko zinātņu akadēmijas (l’Académie des sciences morales et politiques) prezidentu. No 1921. gada Nāciju Savienības Starptautiskās intelektuālās sadarbības komisijas (Commission internationale de coopération intellectuelle) prezidents. 1927. gadā Anrī Bergsons saņēma Nobela prēmiju literatūrā. 1930. gadā kļuvis par Francijas Goda leģiona ordeņa lielkrusta (Grand-croix de la Légion d'honneur) kavalieri. 30. gados pievērsies kristietībai un kristījies kā katolis. Miris 1941. gada 4. janvārī no plaušu karsoņa. Viņa mācības centrā ir secinājums, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par ilgstību un apgalvoja, ka tieši ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks (ilgstība) atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Matērija, laiks, kustība ir dažādie veidi, kādos „ilgstība“ izspaužas mūsu uztverē. Ilgstību var izzināt tikai intuitīvi, ko Bergsons saprot kā uz jēdzieniem nebalstītu „saskatīšanu“, „apjēgšanu“, kad „izziņas akts sakrīt ar aktu, kas rada īstenību“. Lielā mērā pateicoties viņam, laiks un telpa joprojām palika nošķirti, taču laika jēdzienam tika piešķirta pavisam jauna, vitāla vieta domā par laiku-telpu un tā dzīvi-veidojošajiem faktoriem. Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
  • Laiki un domas: Nobela prēmijas laureāti literatūrā par pasauli un sevi 1901-2002. / sast. Andris Rijnieks - Rasa, Rīga, 2003. ISBN 9984-7175-8-5
  • Šuvajevs I. Dzīļu psiholoģija: personas, idejas un risinājumi. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2002. ISBN 9984-224-39-2
  • Paļēviča M. Anrī Bergsona ētika un aistētika. // Kultūras avīze, 1993., 8/9 (11/12) 28.
  • Rubene M. Anrī Bergsona smieklu estētika. // Kentaurs XXI, 2007. decembris, Nr. 44, 44.–53. lpp.
  • Balodis A. Retrospective Consciousness of Every-day Life: Bergson’s TheoryOf Memory. / Dilemmas of Values and Contemporary Life-World. - FSI, Riga, 2007, P. 135–148
  • Bergson Henri. The Creative Mind: An Introduction to Metaphysics. - Kensington Publishing Corp, New York, 1946
  • Freiberga E. Mental Experience and Creativity: H.Bergson, E.Husserl, P.P.Jurevic. – Analecta Husserliana. / The Yearbook of Phenomeno-Logy Research. Vol. XCIII. – Springer Verlag, Dordrecht, 2007, S. 335–351
  • Блауберг И.И. Социально-этическое учение А. Бергсона и его современные интерпретаторы. // Вопросы философии, 1979. № 10., С. 130-137.
  • Свасьян К.А. Эстетическая сущность интуитивной философии Бергсона. - Ереван, 1978
  • Блауберг И.И. Анри Бергсон. - Прогресс-Традиция, Москва, 2003, ISBN 5-89826-148-6
  • Бергсон А. Собрание сочинений, т. 1-5. - СПб., 1913-1914
  • Бергсон А. Собрание сочинений, т. 1. - Москва, 1992
  • Бергсон, А. Смех. - Москва, 1992
  • Бергсон А. Два источника морали и религии. - Москва, 1994
  • Бергсон А. Здравый смысл и классическое образование. // Вопросы философии. 1990., № 1., С. 163-168.
  • Бергсон А. Творческая эволюция. - Москва, 2006

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bergsons_Anrī&oldid=13394"