Čaadajevs Pjotrs

Pjotrs Čaadajevs (Чаадаев Пётр Яковлевич, 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, muižnieks. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību kaujā pie Borodinas apbalvots ar Sv. Annas ordeni (Орден Святой Анны), bet par kauju pie Kulmas - ar Prūsijas karalistes Kulmas krustu (Kulmer Kreuz). 1819. gadā iestājās Labklājības savienībā. 1821. gadā iestājās Ziemeļu biedrībā. 1832. gadā pēc demobilizācijas ceļoja pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1832. gadā un arestēts par sakariem ar dekabristiem. Pēc izmeklēšanas atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju, no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā Телескоп. Tā izsauca sašutumu konservatīvajās aprindās un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt Čaadajevu pasludināja par psihiski nepieskaitāmu. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot slavofiliem. Kritizēja dzimtbūšanu, pareizticību un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot katolicismu. (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 62. lpp.