Situacionisms
Situacionisms (it. Situazionismo) - marksisma strāvojums, izveidojies Rietumeiropā 1957. gadā, atšķeļoties no maosima, idejiski tuvs anarhismam. Kustību aizsāka Gijs Debors (Guy-Ernst Debord) ar domubiedriem - kreisi radikāli noskaņotiem māksliniekiem un rakstniekiem, - Itālijā, Kozadarosčā (it. Cosio d'Arroscia) nodibinot t.s. Situacionistu internacionāli (it. L'Internazionale Situazionista). Situacionisti uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība sasniegusi tādu pārpilnības līmeni, ka ir gatava komunismam. Tāpēc laiks taisīt revolūciju "tūlīt un tagad", sākot jau ar ikdienas dzīvi: atteikties no darba, no pakļaušanās valsts varai, no nodokļu maksāšanas, no likumpakļāvības un sabiedrības morāles normām. Par primāro uzskata revolūciju apziņā, mainot iekšējo vērtību sistēmu. Attīstīja maoistu ideju par "kultūras revolūciju", pievēršoties apzinātas "kontrkultūras" veidošanai, kontrkultūras situāciju inspirēšanai. Brīvā tirgus sabiedrību uztver tikai un vienīgi kā patērētāju kultūru, nesamierināmi antagonisku vērtību radīšanai, kas esot cilvēka būtības pamats. 1966. gadā studenti situacionisti ieņēma Strasbūras universitāti, tā aizsākot vēlākos studentu dumpjus Rietumeiropā. 1967. gadā iznāca G.Debora teorētiskais apcerējums "Lugas sabiedrība" (fr. La Société du spectacle), kurā bija izklāstītas situacionisma teorijas pamatnostādnes. Savu uzplaukumu kustība piedzīvoja t.s. Studentu maija notikumu laikā, 1968. gadā Francijā. Pēc tam situacionistu skaits styrauji saruka un, kad 1972. gadā Debors pasludināja kustības darbības pārtraukšanu, tajā bija tikai 2 biedri.
