Dirkheims Emīls
Emīls Dirkheims (fr. Émile Durkheim, 1875.-1917.) - sociologs, socioloģijas metodoloģijas pamatlicējs, funkcionālisma virziena attīstītājs, filosofs. Dzimis 1858. gada 15. aprīlī Epinalā. Tēvs - rabīns. Pamatizglītibu guva Luija Lielā licejā (Lycee Louis le Grand), sākot ar 1879. gadu studēja École Normale Supérieure Parīzē. Pēc augstskolas absolvēšanas no 1882. gada līdz 1887. gadam strādāja kā filosofijas pasniedzējs dažādos licejos Parīzes apkārtnē. Laika posmā no 1885. gada līdz 1886. gadam viņš papildināja zināšanas Vācijā, kur iespaidojās no eksperimentālā psihologa V. Vundta. 1887. gadā Dirkheims uzsāka darbu Bordo universitātē, kur 1895. gadā tika izveidota Socioloģijas fakultāte. Sākot ar 1902. gadu pasniedzējs Sorbonnas universitātē Parīzē. 1906. gadā - profesors. Viņš arī bija pirmais Francijas augstskolu sistēmā piedāvāja socioloģijas kursu. Uzskatīja, ka socioloģijai esot jāpēta sabiedrību kā īpašu garīgu kopumu, kā likumi atšķiras no individuālās psihes darbības likumsakarībām. Akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības, un cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Civilizētā sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas balstas uz darba dalīšanu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga satiksmes ceļu apjoma, kolektīvās apziņas un iedzīvotāju blīvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprata tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tajā jābūt pietiekami ciešām solidaritātes saitēm starp indivīdiem, izdalot divus solidaritātes pamatveidus, kas raksturīgi atšķirīgiem kultūrvēsturiskiem sabiedrību tipiem. Arhaiskajā - sabiedrībā bez rakstības, - valdījusi mehāniskā solidaritāte, mūsdienu sabiedrībā - organiskā solidaritāte. Mehāniskā solidaritāte izriet no vienas cilts locekļu personību vienādības, šie cilvēki ir līdzīgi cits citam psiholoģiskā ziņā un tāpēc faktiski aizstājami. Viņi nav individualitātes, indivīdu apziņas saturu veido tā saucamie kolektīvie priekšstati - ticējumu, normu, paradumu, tradīciju un jūtu kopums, ko radījusi pati sabiedrība ilgā vēsturiskās attīstības gaitā un kas ir kopīgi visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un nodarbošanās. Konkrētie kolektīvie priekšstati veido sabiedrības psiholoģisko tipu. Tie ir aktīvi, attiecībā pret indivīdiem imperatīvi (piespiedoši, pavēloši), viņu dzīvi un sociālo uzvedību regulējoši. Iindividuālās apziņas ir pilnīgi "sakusušas" kolektīvajā apziņā, kas apņem visu sociālo esamību. Pirmatnējo sabiedrību vieno arī lielākajam vairumam cilvēku kopīgi pārdzīvojamās jūtas, kas ir saistītas ar sabiedrībā valdošajiem imperatīviem un aizliegumiem. Kolektīvo uzvedības priekšrakstu pārkāpšana ir saistīta ar sabiedrības jūtu aizskaršanu, un pret pārkāpēju nenovēršami tiek lietotas sankcijas. Jo spēcīgāka kolektīvā apziņa, jo smagāks sods gaida vaininieku. Jo plašāka kolektīvās apziņas sfēra, jo vairāk noteikumu un aizliegumu pastāv sabiedrībā. Pieļaujams un taisnīgs arhaiskajā sabiedrībā skaitās tikai tas, kas atbilst kolektīvajiem priekšstatiem. Soda sankciju mērķis ir apmierināt un gandarīt kāda indivīda vai grupas nepieļaujamās uzvedības dēļ aizskartās kolektīvās jūtas. Arī mūsdienu cilvēka apziņā saglabājas noteikti kolektīvi priekšstati, kas ir mehāniskās solidaritātes ekvivalents, lai ari to sfēra būtiski sašaurinās. Šie kolektīvie priekšstati izpaužas kā kopīgi ticējumi un vērtības. Kopīgo ticējumu un vērtību sfēras pārmērīga sašaurināšanās varētu draudēt sabiedrībai ar dezintegrāciju, tāpēc kolektīvi apziņas elementi ir obligāts sabiedrības daudzmaz normālas funkcionēšanas priekšnosacījums. Arhaiskajai sabiedrībai attīstoties un mainoties: jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums, kas rada cīņu par eksistenci. Šīs dilemmas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē - rodas organiskā solidaritāte. Savukārt organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība - cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļūst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 89. lpp.
