Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija
Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija (RLB ZK) - pirmā latviešu zinātniskā organizācija[1], dibināta 1869. gadā Rīgas Latviešu biedrības paspārnē un pastāvējusi līdz 1940. gadam. Pirmais vadītājs - Bernhards Dīriķis. Darbību komisijā izvērsa no 1875. gada, kad „īsto biedru“ vidū bija Ā. Alunāns, J. Baumanis, E. Dinsberģis, J. Māteris, A. Pumpurs, Auseklis, Kr. Valdemārs, J. Cimze, bet „ziņojošo biedru“ skaitā - Kr. Barons, Fr. Grosvalds, M. Kaudzīte, J. Sproģis, Fr. Brīvzemnieks u. c. RLB ZK darbība bija vērsta uz latviešu folkloras un etnogrāfijas materiālu vākšanu, latviešu valodas un rakstniecības pētīšanu, vietvārdu apzīmēšanu, latviskas terminoloģijas un ortogrāfijas izveidošanu. Tā nebija profesionālu zinātnieku, bet amatierzināfnieku organizācija (akadēmiski izglītotu latviešu tolaik praktiski vēl nebija). Taču no šās komisijas darbības izaugusi tagadējā latviešu ortogrāfija uz latīniskā raksta (antīkvas) bāzes, Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīca, latviešu daiļliteratūras izvērtējums tradicionālajās Vasaras sapulcēs, impulsi un atbalsts folkloras vākšanai (F. Brīvzemnieka, K. Barona, A. Lerha-Puškaiša, P. Šmita darbībā), M. Šiliņa etnogrāfiskās kolekcijas u. tml. Nodibinot Latvjas valsti, latviešu zinātnieku vidū radās ideja par Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanu. Tā kā sabiedrības un politiķu attieksme pret zinātņu attīstību un Zinātņu akadēmijas izveidošanu bija noraidoša[2], pēc valodnieka, folklorista un orientālista P. Šmita ierosmes, Rīgas Latviešu biedrības paspārnē tika izveidota nevalstiska „zinātņu akadēmija“, RLB Zinību komisiju reorganizējot par RLB Zinātņu komiteju (lat. Academia Scientiarum Latviensis), kuras darbības svinīgā atklāšanas sēde notika 1932. gada 23. maijā. Komitejas priekšnieks bija P. Šmits (1932.-1938.), bet pēc viņa nāves - J. Endzelīns (1938.-1940.). RLB Zinātņu komitejas organizatoru vidū bija valodnieks J. Endzelīns, vēsturnieks A. Tentelis un veterinārārsts L. Kundziņš (kā vecākais latviešu dabaszinātnieks). Pirmie ZK goda biedri bija RLB vadītājs advokāts A. Krastkalns, M. Bīmanis (LU rektors), J. Vītols (Konservatorijas rektors), V. Purvītis (Mākslas akadēmijas rektors), vēlāk arī prāvests K. Kundziņš. Par kārtējiem biedriem tika ievēlēti vēsturnieks L. Adamovičs, filologi J. Plāķis un E. Blese, literatūrvēsturnieki L. Bērziņš un A. Speke, arheologs F. Balodis, filosofi J. Kauliņš un T. Celms, etnogrāfs K. Straubergs, dabaszinātnieki N. Malta un P. Nomals, mediķis J. Alksnis, ģeogrāfijas un hidroloģijas pārstāvji R. Putniņš, Alfreds Vītols, Z. Slaucītājs, ķīmiķi E. Zariņš un J. Auškāps, juristi A. Švābe un A. Būmanis (viens no Latvijas Civillikuma autoriem), arhitekts P. Kundziņš, rakstnieks E. Virza. Par RLB ZK kārtējo biedru tika ievēlēts arī redaktors Ā. Matīss, taču viņš no šā goda atteicās. (Nav pilnīga skaidrība par pēdējām, 1940. gada vēlēšanām - iespējams, ka Zinātņu komitejas īsteno locekļu skaitā ievēlēti arī antropologs J. Prīmanis, filologs P. Jurevičs, rakstnieks K. Skalbe, arhitekts E. Laube.) ZK korespondētējbiedru skaitā bija 8 redzami ārzemju zinātnieki (arī somi K. Krona un J. Mikola, francūzis O. Ozērs) un 5 Latvijas pārstāvji (arī pazīstamais grāmatnieks J. Misiņš). Gandrīz visi RLB ZK locekļi bija Latvijas Universitātes mācībspēki, kas vakaros pulcējās RLB namā, turpat kaimiņos, lai klausītos kolēģu referētus un diskutētu. Ik gadu RLB ZK caurmērā noturēja 7 zinātniskas sēdes, izdeva savu rakstu krājumu kā bijušās RLB Zinātņu komitejas rakstu krājumu turpinājumus (1933.-1940. gados pavisam 5 laidienus). RLB Zinību komisijas reorganizācijas noteikumu, kas bija jaundibinātās Zinātņu Komitejas statūti, pirmais paragrāfs noteica, ka Zinātņu komitejas uzdevums ir krāt, sistematizēt un pētīt materiālus par Latvijas dabu un latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Tālāk norādīts, ka „Zinātņu komiteja sastāv no goda biedriem, 30 kārtējiem biedriem un 60 biedriem - korespondentiem. Par kārtējiem biedriem var būt tikai RLB biedri, bet par goda biedriem un biedriem korespondentiem var būt arī nebiedri, izņemot ārzemniekus. Par kārtējiem biedriem var tikt ievēlēti Latvijas augstskolas profesori un vecākie docenti, personas ar augstāko zinātnisko grādu (doktora vai maģistra grāda) un vispār ievērojami zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki. Par kārtējiem biedriem var būt speciālisti šādās disciplīnās: 1) vēsturē 2 personas, 2) baltu filoloģijā 2 personas; 3) literatūras vēsturē 2 personas; 4) arheoloģijā 2 personas; 5) mākslas vēsturē un estētikā 2 personas; 6) filozofijas un pedagoģijas vēsturē 2 personas; 7) etnogrāfijā 2 personas; 8) zooloģijā un antropoloģijā 2 personas; 9) botānikā 2 personas; 10) ģeoloģijā un ģeogrāfijā 2 personas; 11) mineraloģijā un ķīmijā 2 personas; 12) tautsaimniecībā 2 personas; 13) tiesību vēsturē 2 personas; 14) rakstniecībā 2 personas un 15) mākslās 2 personas. Kārtējie biedri ievēlē no sava vidus Zinību komisijas priekšnieku, divus viņa vietniekus un divus sekretārus uz vienu gadu, kas veido Zinību komisijas prezidiju. Mantzini un bibliotekāru var ievēlēt arī no biedriem korespondentiem, ja tie ir RLB biedri, viņus ievēlē komiteja, bet apstiprina RLB valde. Prezidijs izstrādā Zinību komitejas darbības plānu: atklātu priekšnesumu rīkošanu, rakstu izdošanu, zinātnisku ekskursiju organizēšanu utt., Zinību komitejas priekšnieks vai viņa vietnieks vada zinātniskās un administratīvās sēdes. Zinātņu komitejas sēdes notiek ne mazāk kā 6 reizes gadā. Zinātņu komitejas zinātniskās sēdes ir publiskas un tanīs kārtējie biedri nolasa referātus, kuru saturs atbilst Zinātņu komitejas prezidija izstrādātam plānam. Administratīvās sēdes ir slēgtas un tanīs notiek vēlēšanas un tiek pārrunāti Zinātņu komitejas saimniecības un administrācijas jautājumi. Balsstiesības zinātniskajās sēdēs bauda kārtējie biedri un goda biedri, ja pēdējie ir RLB biedri, bet balsstiesību administratīvās sēdēs bauda tikai kārtējie biedri.“ ZK popularitāte sabiedrībā nebija liela - valsts un sabiedrība to neatbalstīja, neuzskatot par nepieciešamu. Kaut arī biedru vidū, kā jau sacīts, bija patiešām labi latviešu zinātnieki, tomēr ne mazāk izcilu cilvēku palika ārpus tās ietvariem, nebija vai tikpat kā nebija pārstāvētas eksaktās, dabas, lauksaimniecības zinātnes, medicīna un tehniskās disciplīnas. Bes tam ZK bija mononacionāla, un daudzajiem izciliem zinātniekiem nelatviešiem bija liegta iespēja tajā darboties. RLB ZK rosīgākie darba gadi bija no 1932. gada līdz 1934. gadam. Pēc Ulmaņa apvērsuma tās reprezentatīvās funkcijas zināmā mērā tika klusinātas, jo RLB tradicionāli turējās atstatus no Ulmanim tuvām aprindām. Tāpēc arī ZK statuss pēdējos Latvijas neatkarības gados zināmā mērā bija divdomīgs, un tās darbība ievērojami ierobežota. 1940. gadā likvidēja Rīgas Latviešu biedrību, tika pārtaukta arī tās ZK darbība.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Literatūrā šī komisija tiek uzskatīta par nacionālās zinātņu akadēmijas iedīgli. 1992. gada 14. februārī pieņemtajā Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunās Hartas preambulā sacīts: „Latvijas Zinātņu akadēmija ir šādu agrāk Latvijā pastāvējušu zinātnisko biedrību ideju un darbības mantiniece: 1815. gadā Mītavā dibinātā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība; Rīgas Latviešu biedrības sastāvā 1869. gadā dibinātā Zinātnes (Zinību) komisija, kas 1932. gadā tika pārveidota par Zinātņu komiteju ar nevalstiskas (privātas) zinātņu akadēmijas statusu.“ Taču realitātē RLB ZK darbojās tikai kā privātpersonu iniciatīva, bez kāda valsts atbalsta vai integrēšanās valsts izglītības un zinātnes struktūrās. 1946. gada februārī, dibinoties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai, par tās pirmajiem īstenajiem locekļiem kļuva tikai divi Latvijas teritorijā palikušie RLB ZK biedri: J. Endzelīns un P. Nomals. Visi pārējie bija vai nu starplaikā miruši, deportēti 1941. gadā, vai arī emigrējuši. Tā kā ja par kādu pēctecību var runāt, tad drīzāk par LZA saistību ar līdz 1921. gadam Izglītības ministrijas pakļautībā pastāvējušo Zinātņu komisiju (prof. J. Endzelīns, prof. K. Balodis, prof. R. Krimbergs u. c).
- ↑ Latvijas Republikā savas Zinātņu akadēmijas dibināšana netika īstenota, kaut arī šo ideju presē aktīvi apsprieda jau pirmajos Latvijas neatkarības gados un zinātnieki veica daudz priekšdarbu ZA organizēšanai. Vēlāk ZA ideju arī Saeimā dedzīgi aizstāvēja tautsaimnieks prof. Kārlis Balodis un filozofs prof. Pēteris Zālīte. ZA izveidošanas ideju atbalstīja arī toreizējais izglītības ministrs sociāldemokrāts Rainis (1927. g.), taču sabiedrības un politiķu attieksme bija noraidoša, par svarīgākiem uzskatot ieguldījumus prakstiskās dzīves sfērās.
