Altāris
No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 17. septembris, plkst. 10.20, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Altāris (lat. alta ara - "augstais upura galds") - reliģiska kulta upurēšanas un pielūgšanas centrālais arhitektoniskais objekts, uz kura novietots svētais upuris, Svētie Raksti, relikvija u.tml.
- Kristietībā - pirmajos gadsimtos to veidoja horizontāla plāksne (mensa), kas novietota uz paaugstinātas pamatnes (stipes). Galvenā dievnama daļa, augstāka par pārējām divām daļām, novietota austrumu pusē. Paredzēts vienīgi svētkalpotāju sakramentālām darbībām un simbolizē neredzamo, garīgo pasauli. Dažos dievnamos bez viena, galvenā, ir vēl arī vairāki citi altāri, bet visu altāru iekārtojums ir vienāds. Nepieciešamie altāra piederumi ir divi galdi: dievgalds (tronis) un upura galds. Ap XII gs. aiz vai uz galda tika novietots dekoratīvs paaugstinājums - retabls. Tālākā attīstība ietekmēja altāru skaita pieaugumu un sazarotas tipoloģijas izveidošanos, piemēram, sarkofāga, ciborija, virotņu, baldahīna, tabernākula altāri u.c.
- Pareizticīgo Baznīcā - bīskapa svētīts svētais antimi(e)ns jeb altāris ar svēto relikviju daļiņām (tikai pie šiem noteikumiem var tikt svinēts euharistiskais dievkalpojums).