Retabls
Retabls - ap XII gs. ieviesies kristietības kulta celtnēs aiz vai uz altāra novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības) paaugstinājums jeb altāra ietvardekors. XVI gs. beigās retablu edikulā sāka ievietot tabernākula skapīti relikviju un Sv. Vakarēdiena uzglabāšanai.XVII gs. retabli ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā).
Elementi:
Retebla pamatnes predellā parasti ievietots "Svētā Vakarēdiena" cilnis vai glezna, tematiski, liturģiski un kompozicionāli veidojot sasaisti ar svētā sakramenta norises vietu. Sākot ar XVII gs. par retabla pirmā stāva kompozicionālo un satursiko akcentu kļuva pusaploces arka ar Golgātas attēlojumu. Kā dominējošā nostiprinājās krustā sišanas tēma, kas varēja būt skulpturāla vai gleznota. Tēlnieciskajā variantā tā visbiežāk reducēta līdz trīsfigūru grupai: krucifikss ar tā pakājē esošu Dievmāti un svēto Jāni. Kristus parasti attēlots jau miris. Roku stāvoklim visbiežāk izvēlēts plats leņķis, kājas pārliktas viena pār otru kopš gotikas izplatītajā t.s. trīsnaglu variantā (taču ir sastopami arī četrnaglu krucifiksi). Ap centrālo triumfa arkas motīvu (kas aizgūts no pagāniskās antīkās kultūras un plaši izplatījās XVII gs., popularizēts teologu sacerējumos), izmantojot ordera formas, kolonnas (t.s. Zālamana kolonnas - motīvs no Vecās Derības) ar gludu vai vītu kātu un lauzītu dzegu ar vai bez ornamentālās frīzes, organizēts retabla konstruktīvais karkass. Klasiskais edikulas motīvs parasti netika uzsvērts, bet par tā klātbūtni atgādina segmentveida frontons virs dzegas, vai baroka variantā tas tika pārrauts un transformējies divās volūtās. Virs liektās dzegas vai frontona bieži attēlotas guļošas alegorijas vai enģeļi. Vēl lielāka variāciju daudzveidība skar retabla otro stāvu, kura centrālo daļu ietver kolonnas, hermas vai ornamenta joslas un ažūras glorijas kā dekors. Vidū vizbiežāk atrodas glezna. Tēlniecības paraugu vidū izplatīts ir "Kapā guldīšanas" cilnis. Ļoti bieži retablu noslēdz uz paaugstinājuma stāvoša Kristus - pasaules glābēja figūra ar uzvaras karogu rokās un uz dzegas sānu malām esoši enģeļi ar taurēm. Kā retabla obligāta sastāvdaļa ir malu ornaments, kas ne tikai kalpo kā dekoratīvi bagātinošs elements, bet arī piešķir retablam viengabalainību. Retāk sastopami arī trīsstāvu retabli.
Literatūra par šo tēmu
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. - J.L.V.: Rīga, 2002., 237.-241. lpp.
