Pāvesta valsts
Pāvesta valsts jeb Baznīcas valsts (viduslat. Patrimonium S.Petri) - teokrātiska zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gada 20. septembrim. Izveidojās kā [Pāvests|pāvesta]] laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām (de iure visas Romas katoļu Baznīcas laicīgs īpašums). Laicīgā ziņā zeme ietilpa Franku impērijā, vēlāk - Sv. Romas impērijā, bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa Pāvesta valsts zemju tika pievienotas Francjai, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1861. gadā Pāvesta valsti pakļāva Itālijas karaliste, bet 1870. gada 20. septembrī likvidēja de iure. Pāvestam palika tikai suverenā valdnieka tituls, kā arī Vatikāna un Laterāna pilis.
Skat. arī Pāvesta garantiju likums.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.