Pāvesta valsts
Pāvesta valsts jeb Baznīcas valsts (viduslat. Patrimonium S.Petri) - teokrātiska zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā pāvesta laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām (de iure visas Romas katoļu Baznīcas laicīgs īpašums), kad franku karalis Pipins Īsais uzdāvināja pāvestam langobardiem atņemto zemi. Laicīgā ziņā zeme ietilpa Franku impērijā, vēlāk - Sv. Romas impērijā, bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa Pāvesta valsts zemju tika pievienotas Francjai, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1861. gadā Pāvesta valsti pakļāva Itālijas karaliste, bet 1870. gada 17. oktobrī Itālija anektēja Pāvesta valsti, un ar 1871. gada 13. maija likumu pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla teritorija tika reducēta tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Kastel Gandolfo pili. Ar 1929. gada 11. februāra Laterāna līgumu, kas tika noslēgts starp Svēto krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Kastel Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot Vatikāna valsti. 1929. gadā Itālijas valdība ar Vatikānu noslēdza trīs līgumus: 1) Līgums, atzīstot Vatikāna valsti un Svētā Krēsla neatkarību un autonomiju; 2) Konkordāts, kurš regulē attiecības valdību starpā un ar Itālijas baznīcām; 3) Finansiāla Konvencija par kompensācijām sakarā ar zaudējumiem 1870. gadā.
Skat. arī Pāvesta garantiju likums, Vatikāns.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.
