Lingvistiskā filosofija
Lingvistiskā filosofija, arī loģiskā analīze, lingvistiskā analīze, ikdienas valodas filosofija ( no lat. lingua – valoda) – filozofijas virziens, ko izveidojis Vitgenšteins, un kas analizē valodu, viens no analītiskās filosofijas virzieniem. Lingvistiskās filozofijas mērķis nav izveidot formas ziņā ideālu zinātnes valodu, bet gan aplūkot valodas lietojumu cilvēku dzīvē un no tā izrietošās problēmas. Filozofijas priekšmets ir dzīva, ikdienā praktiski lietojama valoda, jo vārda nozīme ir tā lietojumā. Populārs anglosakšu zemēs (Dž.Rails, Dž.Ostins, Dž.Visdoms, M.Bleks, P.Malkolms u.c.). Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un Vitgenšteina vēlīnie uzskati. Pēc Vitgenšteina domām, filosofijas objekts ir lingvistiskā analīze, valodas un domāšanas semantiskā noskaidrošana. Filosofiskās problēmas, raksta Vitgenšteins, tiek risinātas nevis iegūstot jaunu informāciju, bet gan organizējot to, ko mēs vienmēr esam zinājuši: filosofija ir cīņa pret mūsu sapratnes noburtību ar mūsu valodu. Filosofiskās problēmas tiek atrisinātas, ielūkojoties mūsu valodas darbības mehānismā un pie tam darot to tādā veidā, lai mēs problēmas atpazītu - pretēji tieksmei tās pārprast. “... skaidrība, pēc kādas tiecamies, ir patiešām pilnīga skaidrība. Bet tas gluži vienkārši nozīmē, ka filosofiskām problēmām vajag pilnīgi izzust”. Pēc Vitgenšteina domām, filosofija ir paradokss, bet tāds paradokss, kuru mēs varam apjēgt vienīgi nonākot pie skaidras izpratnes par to, ko mēs darām, kad veicam domāšanas un runas darbības. Līdzīgi kā citas neopozitīvisma skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida loģiskā pozitīvisma gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, verificējamības principu u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku. Var uzskaitīt vairākas XX gs. filosofijā atrodamas idejas par valodu, piemēram: 1) valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Frēges pētījumiem, 2) uz valodas lietotājiem vērstas pieejas (Ostins un Vitgenšteins), 3) valodas divkāršās artikulācija ideja semioloģijā un lingvistikā, 4) Čomska ģeneratīvās gramatikas koncepcija, 5) dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu, 6) biheivioristiskā valodas izpratne un 7) valoda kā simbolu sistēma (Gudmens).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp.
- Vējš J.N. Lingvistiskā filozofija. – Avots: Rīga, 1981. - 70 lpp.
- Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1
