Kopiena
Kopiena (an. community, vc. Gemeinwessen, kr. община) - atkarībā no konteksta:
- 1. Ārpus asinsradniecības sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu un mērķu kopība, emocionāla un kultūras kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml.
- 2. Ārpus asinsradniecības līmeņa pašorganizējusies pašatjaunojoša sociāla kopība - pirmatnējā kopiena, dzimtas kopiena, ciema kopiena, imigrantu kopiena utt., - kurai raksturīgas locekļu personiskās attiecības, un kas kā sociālās pašorganizētības forma raksturīga pirmsindustriālā laikmeta sabiedrībai.
XX gs. vidus vēstures literatūrā izdalīja tādus pamattipus kā pirmatnējā kopiena un zemnieku kopiena kā dominējošās sociālās sadzīves formas aizvēstures, senvēstures un pirmsindustriālajā sabiedrībā (arī starpposmus kā "protozemnieku kopiena" un "heterogēnā kopiena" u.c.), kā arī korporatīvās kopienuformas (emigrantus, imigrantus, kolonistus, cunftes, pilsētu komūnas, reliģiskās apvienības utt.). Šai XIX-XX gs. mijas tipoloģijai bija tendence raudzīties uz kopienu struktūru kā uz vēsturiski secīgi viens otru nomainošiem tipiem, pieaugot sociālo saišu sarežģītībai. Mūsdienās uz tēmu vairs sen neraugās tik viennozīmīgi. Attiecīgi, "zemnieku kopienu" saistīja ar radniecīgo saišu nomaiņu pret teritoriālajām, kvantitatīvo pieaugumu (līdz pat vairākiem tūkstošiem locekļu), sociāļi ekonomisko noslāņošanos, saglabājot atsevišķas savstarpējās izpalīdzēšanas un pašorganizēšanās formas (kas, kopienai iekļaujoties lielākā politiskā veidojumā, ļāva uzturēt zināmu pašpārvaldi). Pēdējās desmitgadēs šo tipoloģiju izmanto aizvien mazāk, atzīstot to par pārāk primitīvu, bet reālo ainu par pārāk sarežģītu un daudzveidīgu, lai iekļautos šādos rāmjos.
Vēsturiski strukturālo pazīmju, dzīvesveida un sociāli ekonomisko funkciju ziņā ir vērojama ārkārtīgi liela kopienu formu daudzveidība. Nepastāv vispārpieņemta to tipoloģizācija un tajā pamatota terminoloģija, taču ir izdalīta virkne etnogrāfiski izpētītu un vēsturiski rekonstruētu kopienu pamattipu. Piemēram, uz radniecības un uz teritoriālajām jeb kaimiņattiecībām balstītas kopienas. Pirmās organizējas ap kodolu, ko veido lokalizēta radniecīga apvienība (piem. linidža vai remidža), tās veido radinieki, kurus apvieno unilineāra vai ambilineāra filiācija, vai cita veida radniecības saites, kuras noteiktas bilateriāli, un kas dzīvo kopā, kā arī to ģimeņu locekļi, kas nākuši klāt laulības ceļā, kuru radinieku grupas lokalizējas citur. Kā likums, tieši radniecīgās grupas lokalizētās (t.i. kopā dzīvojošās) daļas locekļiem ir vadosā loma kopienas teritorijas izmantošanā, citu resursu pieejamībā, kopējā sociālajā sadzīvē (darbs, atpūta, svētki utt.). Šādu kopienu struktūras pamatā var būt arī vairākas lokalizētas radniecīgas grupas. Mazliet novecojušā literatūrā dažkārt šādas kopienas dēvē par "dzimtas kopienu" (taču radniecība nenosaka vēl piederību dzimtai, piemēram, neeksogāmas ambilineāras remidžas). Otra kopienas tipa pamatā ir teritoriālas saites, kaimiņattiecības starp kopā vai ļoti tuvu viena otrai dzīvojošām ģimenēm, dzimtām, un kopīgi izmantojošām zemes un ūdens resursus savā teritorijā, kā arī praktizējošām kādas nebūt savstarpējās palīdzības formas (piemēram, lauku kopiena). Bez tam zināms gana liels skaits jaukta tipa formu, kurās tādā vai citādā mērā sastopami abi šie strukturālie pamattipi.
