Raganu prāvas
Raganu prāvas - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrību pārņēmušajam raganu atklāšanu un tiesāšanu vilnim. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.[1] Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (Helene Curtens) un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (Agnes Olmanns).
1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.
Skat. arī: Raganu āmurs, Salemas raganu prāvas
