Sefardi
Sefardi (sephardim) - Pireneju pussalas ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā bija izveidojusies savdabīga kultūra un valoda no senspāņu un senebreju valodas elementiem (t.s. ladino jeb judeoespañol). XVI gs. izraidīti no Spānijas, sefardi veidoja savas noslēgtas kopienas Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Nīderlandē, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz aškenaziem. XI gs. gadsimta beigās 97% no pasaules ebrejiem bija sefardi, XVII gs. vidū - 35%, proporcijai pamazām samazinoties.[1]
XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā Izraēlas valstī pie sefardiem pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. magribus) un Tuvajos austrumos (Levante) dzīvojošos ebrejus.
