Arbuzovs Leonīds jaunākais

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 1. februāris, plkst. 14.42, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Arbuzovs Leonīds, jaunākais (Arbusow Leonid Hans Nikolaus, junior, 1882.–1951.) - Dr.phil., Dr.theol.h.c., LU vēstures profesors (1922.–1935.), Rostokas Universitātes goda doktors; igauņu zinātnieku biedrības goda biedrs (Tērbata, 1923.); Igauņu literārās biedrības goda biedrs (1934.).

Dzimis 1882. gadā Bauskā, vācbaltiešu vēsturnieka L.Arbuzova ģimenē. Pamatizglītību ieguva H.fon Elca privātģimnāzijā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1902. gadā. Studējis teoloģiju Latvijas Universitātē (1902.–1906.), jau 1903. gadā sāka interesēties par vēsturi un apmeklēja lekcijas par Baltijas vēsturi, historiogrāfiju, arheoloģiju un paleogrāfiju. 1906. gadā L. Arbuzovs pabeidza Tērbatas universitāti ar can.theol. grādu un pēc tam pie Kurzemes konsistorijas nolika pārbaudījumus pro venia et pro ministerio. Studējis vēsturi Getingenas universitātē (1906.–1909.), kur ar disertāciju “Die Beziehungen des Deutschen Ordens zum Ablasshandel seit dem 15. Jahrhundert” ieguva Dr. phil. summa cum laude grādu. 1932. gadā kļuvis par dr.theol.h.c. No 1909. līdz 1910. gadam turpināja studijas Berlīnes universitātē, vienlaicīgi kā brīvprātīgais strādājot Berlīnes arheoloģijas un Vācu folkloras muzejos. 1910. gadā, lai paplašinātu redzesloku, L. Arbuzovs apmeklēja arheoloģijas muzejus Kopenhāgenā, Stokholmā, Helsingforsā un strādāja Upsalas universitātes bibliotēkā. 1910. gadā atgriezies Kurzemē, sāka aktīvi nodarboties ar Latvijas vēstures pētniecību kā privātpētnieks (Privatgelehrter), bija Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības sekretārs un, sākot ar 1911. gadu, turpināja tēva uzsākto dokumentu krājuma “Livlandisches Urkundenbuch” un “Akten und Recesse der Livlandischen Standetage” izdošanu. 1914. saņēmis pasūtījumu no Krievijas Baltijas jūras provinču vēstures un senvēstures biedrības rakstīt Baltijas Reformācijas laikmeta vēsturi. Kopš 1910. baltijas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā: sekretārs (1910.-1935.), pēc tam līdzdirektors (1935.-1939.). Viens no nedaudzajiem zinātniekiem vēsturniekiem, kuri atradās Latvijā un, attiecīgi, viens no pirmajiem, kuru 1919. gada 17. septembrī uzaicināja strādāt par stundu docentu Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bet drīz pēc tam – par vēstures docentu un vecāko docentu. 1922. gada 1. jūlijā L. Arbuzovu apstiprināja par vēstures profesoru. 1923. gadā Arbuzovs devās uz Karalauču valsts arhīvu, bet no 1926. līdz 1929. gadam nodarbojās ar pētniecību Vatikāna arhīvā Romā. Paralēli 1921.–1931. gados bijis vēstures docents un profesors (1936.–1939.) Herdera institūtā Rīgā. 1936. gadā nacionālistiskās politikas ietvaros kolēģu grupa (prof. F. Balodis) panāca Arbuzova kā latviskajam garam sveša vācbaltieša atlaišanu no darba LU. 1939. gadā līdz ar lielāko vācbaltiešu daļu pametis Latviju: vēstures profesors Pozenes Universitātē (1941.-1945., mūsd. Poznaņa), vieslektors no 1942. līdz 1944. gadam Latvijas Universitātē. Pēc 1945. gada Getingenas universitātē viduslaiku un jaunāko laiku vēstures lektors. Miris 1951. gada 16. februārī Getingenā.

Zinātniskās intereses skāra galvenokārt Latvijas vēstures periodu līdz Ziemeļu karam - interesējās par Livonijas un Rīgas vēsturi, Reformāciju Livonijā, avotiem, pārvaldes organizāciju un tās darbību u. tml. Uzskatīja, ka ka Latvijas teritoriju XII gadsimtā apdzīvojis dažādu tautību konglomerāts un, ka tikai šo teritoriju iekļaušana kristīgajā Eiropā veicinājis latviešu un lībiešu tautību veidošanos, ka Indriķa hronikas autors nav bijis latvietis, ka pirms krustnešu iebrukuma te nav bijusi izpētes vērta oriģināla kultūra u.tml. Attiecīgi, Livonijas vēsturi pētīja, atšķirībā no latviešu vēsturniekiem, neņemot par pamatu latviešu etnisko vēsturi, bet gan zemes politiskās elites vēsturi un kultūru. Visai noraidoši raudzījies uz latviešu politisko nacionālismu un tā sadzīviskajām izpausmēm. Milzīga ir Arbuzova loma Latvijas vēstures dokumentu apzināšanā Eiropas arhīvos, to publicēšanā, tulkošanā un popularizēšanā, bet viņa zinātniskais mantojums latviešu valodā praktiski nav tulkots un ir latviešu interesentam svešs.

Zināmākie darbi:

  • Die Beziehungen des Deutschen Ordens zum Ablaßhandel seit dem 15. Jahrhundert, Phil. Diss. Göttingen/Riga, 1909.
  • Die Einführung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland (Quellen und Forschungen zur Reformationsgeschichte, Bd. III), Leipzig 1921.
  • Wolter von Plettenberg und der Untergang des Deutschen Ordens in Preußen. Eine Studie aus der Reformationszeit Livlands (Schriften des Vereins für Reformationsgeschichte, Bd. 131), Leipzig 1919.
  • Studien zur Geschichte der Bevölkerung Rigas im Mittelalter und XVI Jahrhundert. // Latvijas Augstskolas Raksti (LAR, Acta Universitatis Latviensis), l sēj., 1921. g., 76. - 100. lpp.
  • Zwei lettische Handschriften aus dem XVI und XVII Jahrhundert. // Latvijas Augstskolas Raksti (LAR, Acta Universitatis Latviensis), II sēj., 1922. g., 19. - 57. lpp.
  • Frügeschichte Lettlands. - Riga, 1933
  • Liturgie und Geschichtsschreibung im Mittelalter. - Bonn, 1951

Literatūra par šo tēmu

  • Vēsturniekam Leonīdam Arbuzovam - 120. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002., Nr. 4., 204. lpp.
  • Wittram R. Leonid Arbusow, 1882–1951 // Zeitschrift für Ostforschung. 1 (1952), S. 109–114.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Arbuzovs_Leonīds_jaunākais&oldid=36533"