Korporatīvā sistēma
Korporatīvā sistēma (no lat. corporatio) - tautsaimniecības pārvaldes forma Itālijā starpkaru periodā (1926.-1943.), kurā Iedzīvotāji tika pārstāvēti un organizēti nevis kā pilsoņi pēc dzīvesvietām, bet kā ražotāji, pēc amatiem. Ieviesta nolūkā mazināt pretrunas starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Sistēmas pamats tika ielikts ar 1926. gada 3. aprīļa likumu "Par kolektīvo darba attiecību regulāciju", bet principi kā tādi izklāstīti 1927. gada 30. aprīlī fašistu padomes pieņēmtajā "Darba hartā", kurā noformulēja korporatīvisma idejas. Par „korporatīvas valsts” pamatu vajadzēja kalpot ražošanas nozaru korporācijām, kurās apvienotos nozarē nodarbinātie strādnieki un darba devēji, veidojot arodu kārtas. Sākotnēji izveidoja provinču "šķiru sadarbības komitejas" (korporācijas), kurās bez sindikātu (arodbiedrību) un uzņēmēju savienību pārstāvjiem darbojās arī prefekti un provinču fašistu organizāciju sekretāri. Tika likvidētas neatkarīgās arodbiedrības, t vietā izveidojot valsts un fašistu partijas kontrolētas nozaru monopolarodbiedrības. 1930. gadā pēc valdības rīkojuma darbu uzsāka Nacionālā korporāciju padome, kurā bija pārstāvētas darba devēju un strādnieku organizācijas. 1934. gada 5. februāra dekrēts Itālijā noteica 22 korporācijas, kuras pārzināja katra savu atsevišķu ekonomikas nozari, plānoja tās attīstību un risināja sociālus jautājumus, diktējot, ko, kā un kad darīt. Korporācijām bija tiesības noteikt darba algas lielumu un preču cenas, bez tam tika aizliegti streiki un masveida atlaišana no darba. Korporācijas bija līdzeklis, ko izmantoja strādnieku kontrolēšanai un ekonomikas regulēšanai. Itālijas korporatīvā sistēma lielā mērā ietekmēja kameru sistēmu Latvijā, arodbiedrību sistēmu PSRS u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 233. lpp.
