Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja
Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (LBA CK) - vēlēta bēgļu pašpalīdzības organizāciju (aptuveni 260 organizācijas un aģentūras dažādās Krievijas impērijas pilsētās) pārstāvniecības institūcija Petrogradā, laikā no 1915. gada augusta līdz 1918. gada janvārim. Tās uzdevums bija koordinēt latviešu bēgļu palīdzības iestāžu darbību, veicināt savstarpējos sakarus un komunikāciju ar varas iestādēm (piemēram, Centrālo bēgļu reģistrācijas biroju pie Viņas Ķeizariskās augstības lielkņazes Tatjanas Nikolajevnas, t.s. "Tatjanas komiteju" u.c.), piesaistīt līdzekļus bēgļu apgādāšanai I Pasaules kara laikā. Komitejas priekšsēdētājs 1915.-1917. gados bija Vilis Olavs, vēlāk Jānis Čakste. Priekšsēdētāja vietnieks – Arveds Bergs, aktīvo locekļu vidū minami arī J.Zālītis, J.Goldmanis, V.Skubiņš, prof. V.Maldonis, prof. J.Rancāns, F.Kemps, K.Bahmanis, K.Zariņš, F.Grosvalds. Lielākajās pilsētās centrālkomiteja organizēja birojus, kuros bēgļiem palīdzēja kārtot juridiskos jautājumus (dokmenti, kara zaudējumu un rekvizīciju prasību pieteikumi u.tml.). Bez tam CK nopietni nodarbojās arī ar citiem latviešu bēgļu sabiedrības dzīves apstākļu sakārtošanas darbiem, piemēram, 1916. gadā LBA CK Kultūras biroja Izglītības nodaļa izstrādāja četrgadīgajām bēgļu skolām pirmo dabaszinību programmu latviešu tautskolu vēsturē (ar dažām izmaiņām bija visu līdz 1940. gadam izdoto programmu pamatā) u.tml. Tā bija pirmā nopietnā skola jaunajiem latviešu sabiedrības līderiem plašāka mēroga darbā, un no šīs institūcijas izauga Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Liela loma bija Centrālkomitejas izdotajām apliecībām tautības apliecināšanai, jo latviešus bieži jauca ar vāciešiem, kuri tika sadzīviski un politiski diskriminēti. Lai bēgļus nodrošinātu ar darbu un trūcīgos apgādātu ar apģērbu un apaviem, Petrogradā, Maskavā, Jaroslavļš u.c. pilsētās ierīkoja šūšanas un apavu darbnīcas. Neatsverama nozīme Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejai bija latviešu politiskā nacionālisma veidošanā - izvēloties par palīdzības sniegšanas pamatkritēriju etnisko piederību, Centrālkomiteja veicināja latviešu bēgļu norobežošanos no citu tautību bēgļiem, etniski iekšējās sadarbības un solidaritātes nostiprināšanos.
1917. gada 19. novembrī Petrogradā notika 2. Viskrievijas bēgļu kongress (no apmēram 250 delegātiem 82 bija latvieši). Kongress pieņēma virkni rezolūciju ar lieliniecisku saturu, ievēlēja jaunu Viskrievijas bēgļu savienības (VBS) vadību. VBS Latviešu sekcija nolēma pārņemt visas LBA CK lietas. A.Dižbite, kurš šajā laikā bija nozīmēts par Iekšlietu tautas komisariāta bēgļu lietu komisāru, 25. novembrī nosūtīja uz LBA CK speciālu, no Petrogradas latviešu lieliniekiem sastāvošu likvidācijas komisiju, kura arī pārtauca tās darbu. Tiesa, LBA CK valdes locekļiem sarunu ceļā izdevās par mēnesi novilcināt pilnīgu komitejas darbības pārtraukšanu (laiks tika izmantots lietu pabeigšanai, kontos vēl palikušās naudas pārskaitīšanai vietējām bēgļu aprūpes organizācijām un CK darbinieku kontiem). 1.augustā tika oficiāli pabeigta LBA CK likvidācija.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 151. lpp.
- Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (The Latvian Central Welfare Committee). - V.Olava fonda sabiedrība: Rīga, 1931. - 47 lpp.
- Homelands : War, Population and Statehood in Eastern Europe and Russia 1918-1924. / Ed. Nick Baron, Peter Gatrell - London, 2004
