Vācbaltieši

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 30. janvāris, plkst. 18.42, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten), pašnosaukumā baltieši, balti (vc. die Balten), XX gs. 30.-40. gados Vācijas oficiālās ideoloģijas iespaidā dēvēti arī par baltvāciešiem (vc. Baltendeutsche) - etniska pamatiedzīvotāju grupa Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XII gs. ieceļojušo vācu tautu, franču, britu, skotu, krievu un vietējo līvu, latviešu un igauņu pēcteči,[1] kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Līdz XX gs. pirmajai pusei veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē).

Līdz XX gs. sākumam politiskais nacionālisms nav raksturīgs - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski. 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes - pamatsastāva lielāko daļu[2], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Latvijas Republikas Pagaidu valdībā, kas tika veidota pēc mononacionāla principa, 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Baltiešu demokrātiskā partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Baltiešu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Baltiešu progresīvā partija).[3] Starpkaru periodā valsts politikas rezultātā vācbaltiešu vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami ierobežotas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[4]. Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. Agresīvās etnopolitikas ietekmē daļa pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus[5] u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī bija spiesti uz visiem laikiem pamest Baltiju, 1939.-1940. gados dodoties uz Rietumeiropu, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju (1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47 000 baltiešu; līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Šīs Latvijas-Vācijas līguma izraisītās piespiedu izceļošanas rezultātā kā autonoma etniska grupa XX gs. 50.-70. gados praktiski iznīka.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp.
  2. ↑ 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja 1800 vācbaltiešu (90% no sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO, vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
  3. ↑ Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Baltiešu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Baltiešu demokrātiskā partija, izvēlējās nogaidīšanas taktiku, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas.
  4. ↑ Uzskatāms piemērs ir viens no dižākajiem vēsturniekiem Baltijā, Arbuzovs Leonīds jaunākais, kuru padzina no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1935. gadā notika vācbaltiešu arhīvu konfiskācija u.tml.
  5. ↑ Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.

Literatūra par šo tēmu

  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. - Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=41289"