Lēvings Aleksandrs

Aleksandrs Lēvings (Alexander Lui Toivo Löfving, 1894.-1975.), arī Lefvings, Loevings - virsnieks.

Dzimis 1894. gada 17. maijā Goldingenā (mūsd. Kuldīga). Absolvējis pilsētas ģimnāziju. Brīvi pārvaldīja zviedru (dzimtā valoda), vācu, latviešu, krievu, angļu un poļu valodas. 1914. gada augustā iestājies Viļņas karaskolā, septembrī pārcelts uz Nikolaja kavalērijas skolu (Николаевское кавалерийское училище) Petrogradā, kuru absolvēja 1915. gada februārī kā kornets. Kā praporščiks dienēja 2. Petrogradas kavalērijas robežsargu divīzijā. Poručiks, sotņas un robežsardzes iecirkņa komandieris. Poručiks. 1918. gadā, armijai izjūkot, demobilizēts.

1918. gada 28. novembrī iestājās Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā), ieskaitīts Tukuma kavalērijas vienībā (kom. G.Baumanis) kā 1. diviziona komandieris. No 1919. gada 15. janvāra Artuma-Hartmaņa jātnieku vienības sastāvā kā 1. diviziona (30 jātnieki) komandieris. 24.01. devās uz fronti, kur karoja Atsevišķā latviešu bataljona sastāvā. No 12.03. jātnieku izlūku vienības komandieris. Ar apsardzības ministra pavēli iecelts par karalauka tiesas locekli Tukuma komandantūrā. Tur nonācis konfliktā ar Vācijas armijas pārstāvjiem, 16.04. arestēts, bet 24.04. atbrīvots un iecelts par Goldfelda eskadrona komandieri. No 15. maija Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona komandieris, ritmeistars. Pēc diviziona izformēšanas, 06.09. pārcelts dienēt uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku, kur 29.10. saformēja partizānu eskadronu. Bermontiādes laikā piedalījās Liepājas aizstāvēšanā un Lejaskurzemes atbrīvošanā. Pēc eskadrona izformēšanas 5. decembrī, pārcelts uz Virspavēlnieka štāba inspekcijas daļu. Atvaļināts no aktīvā dienesta 1920. gada 1. maijā.

Laikā no 1920. gada 4. maija līdz 1921. gada 21. maijam bija Latvijas militārā atašeja palīgs un atašeja v.i. Polijā. Vairākkārt ceļojis pa Āfriku. 1931. gadā atgriezies Latvijā, kur tam piešķirta jaunsaimniecība Tumes pagasta Jaunsātu muižā. No 1932. gada 8. augusta Ilūkstes robežapsardzības apgabala 1. rajona robežuzraugs. 1933.-1935. gados apceļojis Āfriku. No 01.06.1934. Liepājas-Aizputes robežapsardzības apgādes dienestā (atvaļināts 24.02.1935. veselības dēļ). 1939. gada 25.septembrī sācis darbu Apgādes pārvaldē, pēc tam vada komandieris Jātnieku pulkā. No 1940. gada 5. februāra Armijas štāba bibliotēkas pārzinis.

1941. gadā, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Dienējis vērmahtā kā kā sevišķu uzdevumu virsnieks Melnās jūras flotē. No 1943. gada latviešu leģiona 320. šucmaņu bataljona (320-W. Schutzmannschaft Battalion) komandieris (01.12.1943.-20.09.1944.). Kara beigas sagaidīja Vācijā. Mūža nogali pavadīja veco ļaužu pansionātā Delmenhorstā, kur miris 1975. gada 10. februārī.

Apbalvojumi:

• Sv. Vladimira ordenis, IV šķira
• Sv. Annas ordenis, IV šķira
• Sv. Staņislava ordenis, III šķira
• Lāčplēša Kara ordenis (par kauju pie Carnikavas muižas 24.05.1919.)

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 369. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 325. lpp.