Senie laiki
Senie laiki – vēstures periodizācijā pieņemts nosacīts apzīmējums vēstures periodam VI-V gt.p.m.ē.-V gs.m.ē., posms starp aizvēsturi un viduslaiku sākumu, kad uz Zemes radās, attīstījās un sabruka pirmās civilizācijas, t.i. laiks, kad parādās valstiskums (lielu ļaužu masu organizēšana sociālās struktūrās, kas tiek administratīvi pārvaldītas, kopīgi kulti, sabiedrības stratifikācija pēc statusa un funkcijām, organizēta karadarbība), attīstās organizēta ražotājsaimniecība (specializētās tirdzniecības un amatniecības parādīšanās, metālu apstrāde, mākslīgā apūdeņošana, ievērojams pārpalikums pārtikas ražošanā un iespējas to uzglabāt, pilsētbūve, monumentālā arhitektūra un tēlniecība), parādās rakstība un zinātnes aizmetņi. Tradicionāli šis periods, kura sākums datējams ar VI-V gt.p.m.ē., tiek iedalīts divos posmos: Seno Austrumu vēsturē un antīkajā jeb sengrieķu-romiešu laikā, t.i. beidzas līdz ar Rietumromas valsts sabrukumu 476. gadā.
Literatūra par šo tēmu
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996. – 84 lpp. ISBN 9984-617-13-0
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 2. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1995. – 119 lpp.
- Robinson C.A. Ancient history from prehistoric times to the death of Justinian. - Macmillan: New York, 1951
