Tirdzniecība senajos laikos
Tirdzniecība senajos laikos - kontrolēta maiņas tirdzniecības sistēma, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un bija izplatīta Senajos Austrumos līdz pat antīkajiem jeb sengrieķu-romiešu laikiem. Lielā mērā, bet atsevišķos periodos un valstīs atradās pilnīgā valsts varas kontrolē, jo centralizētajās Seno Austrumu valstīs pastāvēja zināms kroņa-tempļu monopols pār izejvielām un amatniecības izstrādājumiem, bez tam valsts un tempļi bija lielākie luksusa preču patērētāji un eksportētāji, kas bija galvenais ārējās tirdzniecības produkts, tie arī finansēja tirgotāju karavānas un nodrošināja to apsardzi. Tirgotājs faktiski bija valdnieka vai tempļa kalpotājs, aģents, atkarīgs un algots cilvēks. II gt.p.m.ē. sāka parādīties tirgotāji kā brīvā līguma aģenti, kas varēja zināmā mērā apvienot valsts pasūtījumu ar uzņēmējdarbību savā labā, un kam jau bija savs kapitāls tā īstenošanai. Iekšējā tirgū valdīja primitīva ikdienā nepieciešamo produktu maiņas tirdzniecība, taču ļoti vāji attīstīta, jo dominēja centralizēta iedzīvotāju apgāde un sadale, kad par dienestu un pienākumu pildīšanu ierēdņi izsniedza pārtikas produktus un amatniecības ražojumus. Ciema kopienas pašas sevi apgādāja ar visu nepieciešamo, t.sk. ar nepieciešamākajiem amatniecības izstrādājumiem, kas bija gluži dabiski primitīvajai naturālajai saimniecībai.
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
