Bohēmijas karaliste

Bohēmijas karaliste (lat. Regnum Bohemiae, an. Kingdom of Bohemia, vc. Königreich Böhmen, čh. České království, kr. Королевство Богемия, каралевство Чехия) - izveidojās 1198. gada 15. augustā, kad Maincas arhibīskaps kronēja par karali kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi (Čehijas valsts) nu bija karaliste (tituls un statuss apstiprināti ar 1212. gada 26. septembrī Bāzelē izdoto imperatora Frīdriha II Hoenštaufena Sicīlijas zelta bullu). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja de facto neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplalika sarežģītās feodālās hierarhijas veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās kārtu pārstāvniecības institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta bruņniecība un muižniecība, Baznīca, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsonības pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar lēņa provinces tiesībām, ne vairs suverena karaliste - turpmāk Bohēmijas karaļa tituls bija viens no Sv. Romas impērijas imperatora tituliem. Tituls un karalistes statuss likvidēts 1918. gadā līdz ar Austroungārijas impērijas pašlikvidēšanos.

Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos

Literatūra par šo tēmu

• Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5