Buholcs Teodors fon
Teodors fon Buholcs (vc. Teodor von Buchholtz, kr. Бухгольц, Фёдор фон Владимирович) - zinātnieks, pedagogs, biologs, Rīgas Politehniskā institūta profesors, viens no ievērojamākajiem XX gs. sākuma Krievijas mikologiem, mikoloģijas pamatlicējs Latvijā.
Dzimis 1872. gada 29. oktobrī Varšavā, Vidzemes izcelsmes kara ārsta Buholca ģimenē. 1891. gadā absolvējis Rīgas pilsētas ģimnāziju, bet 1893. gadā - Maskavas Universitāti, kur tika atstāts sagatavoties profesūrai sava skolotāja, krievu botāniķa I. Gorožankina vadībā. Tajā pašā laikā grāfiene J. Šeremetjeva uzticēja F.Būholcam ierīkot viņas muižā Mihailovskā, toreizējā Maskavas guberņā, dabas muzeju. 1896. gadā F.Buholcs dodas papildus studēt Eiropā, kur viņš papildināja zināšanas pie slaveniem mikologiem un fitopatologiem: Bernē pie E. Fišera un Minhenē pie F.Hartiga un K.fon Tībera. 1903. gadā F.Buholcs Maskavas universitātē ieguva maģistra, bet 1912. gadā doktora grādu botānikā. Sākumā pasniedza botāniku un zooloģiju, vēlāk arī augu fizioloģiju un praktiskos darbus mikroskopijā. No 1897. gada F. Buholcs ir docents, no 1903. gada – adjunktprofesors, bet no 1912. gada – profesors. Savas darbības laikā Politehniskajā institūtā F.Buholcs ir bijis arī administratīvos posteņos: no 1907. gada līdz 1910. gadam un no 1912. gada līdz 1918. gadam Lauksaimniecības nodaļas dekāns, no 1910. gada līdz 1913. gadam – institūta prorektors. 1915. gada rudenī F.Buholcs kopā ar institūtu evakuējās uz Maskavu. Maskavā turpina pasniedzēja darbu. Rīgā atgriezās 1918. gadā.
F. Buholca mikoloģiskie (sēņu) pētījumi veikti divos virzienos: tie ir pazemes sēņu pētījumi un Baltijas mikofloras pētījumi. Pasaules mikoloģiskajā literatūrā viņš galvenokārt ir zināms kā pazemes sēņu speciālists. Jau savā maģistra disertācijā "Materiāli pazemes sēņu morfoloģijai un sistemātikai", kuru viņš aizstāvēja Maskavas universitātē 1902. gadā, F. Buholcs deva savu pirmo pētījumu apkopojumu šajā virzienā. Darba turpinājums – "Jauni dati par pazemes sēņu morfoloģiju un sistemātiku " – doktora disertācija, kas arī tika aizstāvēta Maskavas universitātē 1912. gadā. Sadarbība F. Buholcam izveidojās ar RPI audzēkni un vēlāko izcilo krievu piepju sēņu speciālistu A. Bondarcevu, kopā izveidojot Krievijas sēņu eksikātu (standartherbāriju), kuru izdeva divās sērijās no 1915. līdz 1918. gadam, un kurā bija 900 sēņu sugu paraugu, to starpā arī materiāli no mūsdienu Latvijas teritorijas. Buholcs bija veselas latviešu agronomu un dabaszinātnieku plejādes mācītājs un audzinātājs. Tie visi bija Rīgas Politehniskā institūta audzēkņi un absolventi. Lai pieminam kaut vai tādus vārdus kā agronoms-fitopatologs docents Jānis Bickis, profesors Pauls Galenieks. Sākoties 1. Pasaules karam, 1915. gadā RPI evakuējās uz Tērbatu, tālāk uz Maskavu, kur sāka darbu 12. oktobrī. Augstskola atgriezās Rīgā 1918. gadā, bet 1919. gada 3. augustā RPI ar Latvijas valdības rīkojumu Nr.0281 atzīst par slēgtu. Buholcs pārcēlās uz dzīvi Igaunijā, kur no 1919. gada līdz mūža beigām (1924.) viņš bija Tartu Universitātes botānikas profesors un Tartu botāniskā dārza direktors.
