Sāls nesējs

Sāls nesēji jeb vaļnesēji (lvc. losdregere) - beramo kravu (sāls, kaņepju sēklas, linsēklas, labība u.c.) nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos (visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml. bija liģeru pārziņā). Beramās kravas tie izkrāva no kuģiem savos maisos uz svērtuves noliktavām vai otrādi.

Jau XIV gs. Rīgā vaļnesēji izveidoja savu cunfti ar monopoltiesībām Rīgas ostā. Tie ar pašu maisiem pārveda kuģu kravu uz savām slēgtajām vai vaļējām noliktavām, vai šķirojot turput Daugavas krastā (tā kā viduslaikos kuģos centās pārvadāt viena tipa kravu, nevis jauktu preci, iesaiņojumam un uzglabāšanas/šķirošanas telpu nozīme nebija pārāk svarīgi). Vaļnesēju rīcībā bez maisiem bija arī stumjami ratiņi 2 maisu ietilpībā un lielāki rati 4 maisu ietilpībā.

1450. gada 19. aprīlī vaļnesēji saņēma no Rīgas rātes cunftes šrāgas, un par savas cunftes patronu pieņēma Kristus miesu un asinis (kam, saskaņā ar ticību, piemita individuālas īpašības un brīnumdara spējas. Brālībā uzņēma vīriešus un sievietes, pie kam sievietes pildīja kontroles un pārraudzības pienākumus, kā arī lāpīja maisus. Locekļi iedalījās: nesēji (treger) un palīgi (hulper). Mācekļu kategorijas nebija. Kopā bija kādi 20-25 meistari, kuriem katram bija 2-8 palīgi. Cunfti vadīja oldermanis, 2 piesēdētāji, kamerārijs, priesteris, 1-4 gerdmaņi (sanāksmju apkalpotāji) un vīnzinis. Vaļnesēji kopā ar alus nesējiem pildīja kara klaušas rātes sardzes dienestā nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Ja kāds izstājās no cunftes, to neuzņēma nievienā citā nesēju brālībā. Sv. Pētera baznīcā cunftei bija savs kapličas altāris un vikārijs. Cunftes nams atradās Cūku (mūsd. Peldu) ielā. 1592. gadā vaļnesēju cunfti pārdēvēja par sāls nesējiem (acīmredzot tāpēc, ka sāls kravas pārvietošana, svēršana un šķirošana tika uzskatīta par prioritāru uzdevumu).

Literatūra par šo tēmu

• Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 18., 1937., 139.-140. lpp.; Nr. 18., 1937., 148.-150. lpp.