Par Makiavelli aizbilstat labu vārdu
Rakstā aplūkoti visai interesanta Renesanses laika domātāja Nikolo Makiavelli pamatidejas, - brīdī, kad šis raksts tapa (kā studenta referāts), latviski par Makiavelli praktiski nekā nebija.
Atslēgas vārdi: Makiavelli, Makjavelli, Renesanse, Itālija, valdnieks
Viens no interesantākajiem vīriem, kurš praktiski pirmais nopietni sāka analizēt vēsturi un prognozēt politiskos notikumus, bija Florences domātājs un politiķis Nikolo Makiavelli di Bernardo (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli, 1469–1527). Šķiet, viņa darbi ir nepelnīti noniecināti vai pat, līdzīgi kā Nīčes idejas, pārprasti un izkropļoti, tajos pat neiedziļinoties. Latviski vispār no viņa gandrīz nekas nav publicēts, un tāpēc latviešu lasītājam Makiavelli vārds ir diezgan svešs. Bet žēl, jo viņš ir tā vērts, lai atkal pārlasītu...
Ārēji viņš bijis visai tipisks sava laika florencietis, kaut kur pat mazliet līdzīgs Lorenco dei Mediči. Mīlējis labi pavadīt laiku jautrā draugu kompānijā, sacerēja dzeju un jokus, izceļoties ar to pašu izsmalcināto, frivolo un visai indīgo asprātību, ko varam vērot viņa laikabiedru – Bokačo, Saketti, Pulči un Berni darbos. Pēc savas kultūras piederības, brīvā dzīves (varētu teikt – pat uzdzīves) veida, tam raksturīgās ironijas un joku cienīšanas Makiavelli bija līdzīgs visai jaunajai Renesanses literātu paaudzei. Audzis katoliskajā tradīcijā, nedeva priekšroku nevienai reliģijai, tāpēc respektēja jebkuru no tām; taču, postulējot morāles vērtību svarīgumu, ikdienā tās pats neievēroja. Taču nevar apgalvot, ka viņš būtu dzīvojis bez principiem, pat gluži pretēji, – tādi ideāli kā dzimtenes brīvība un neatkarība, šķiet, bijis primārais Makiavelli vērtību sistēmā. Taču tā praktiskais prāts neļāva ieslīgt utopiskās ilūzijās, bet lika darboties iespējamā ietvaros. Laikabiedri viņu uztvēra ne tik daudz kā politiķi, darbības cilvēku, bet gan drīzāk kā literātu jeb, kā tagad pieņemts izteikties, par “kabineta zinātnieku”. Pie tam viņa mantiskais stāvoklis un plebejiskie paradumi Makiavelli autoritāti nepalielināja. Taču uz pēctečiem viņš atstāja milzīgu iespaidu: vieni viņu ienīda un nicināja, citi pārspīlēti slavēja, bet tā darbu ietekme sabiedrībā nav noliedzama.
Tā ražīgā spalva mums atstājusi tādus darbus kā “Desmitgade” (visai sausa desmit gadu Itālijas vēsturē hronika, ko viņš sarakstījis piecpadsmit dienās), “Zelta ēzelis” (satīrisks florenciešu morālā pagrimuma atainojums dzejā), "Par gadījumu", "Par veiksmi", "Par nepateicību", "Par godkāri", karnevālu dziesmas, serenādes, sonetus, utt. Daži no šiem darbiem ieturēti brīvā, izsmējīgā stilā, citi – alegoriski un pamācoši, taču visiem raksturīgs zināms sausums, neizteiksmīgums. Makiavelli dzeja jau robežojas ar prozu, tai trūkst tēlainības un valodas viegluma. Tomēr viņa dzejotkāri var saprast: tai laikā tā bija modes lieta un katrs izglītots cilvēks rakstīja dzeju, savādāk viņu nevarēja uzskatīt par izglītotu. Taču, neraugoties uz rindu banalitāti un neizkopto stilu, šajos Makiavelli darbos parādās jauna laikmeta cilvēka pazīmes, kuram raksturīgs domas un analīzes dziļums, kā arī izcilas novērošanas spējas, trūkst iztēles, taču pārpārēm jūtama prāta un praktiskuma klātbūtne.
Mēs te sastopamies ne tik daudz ar dzejnieku, cik ar kritiķi. Tas nav cilvēks, kurš aizrāvies, līdzīgi Ludoviko Ariosto, ar skaistu tēlu veidošanu un romantisku fantazēšanu, bet gan spēcīga personība, kas paškritiski vēro sevi un sabiedrību, nepieņemot vēlamo par esošo, un filozofiskā mierā radot spriedumus par savu un pasaules likteni. Viņa kapitolo "Par gadījumu" patiesi ir šedevrs, kurš liek aizdomāties, it sevišķi nobeigums. Te visai viduvējajā dzejniekā jau redzam topošo Valdnieka un Pārdomu autoru.
Makiavelli dzīvē arī varam labi saskatīt laikmetam raksturīgo tieksmi pēc stila. Viņš tērpjas romiešu togā un imitē Bokačo (piemēram, savās pamācībās laikabiedriem, mēra aprakstos un runās, kuras viņš liek runāt vēsturiskām personībām). Taču “Valdnieku”, “Pārdomas”, “Aprakstu”, “Dialogus par zemessardzi” un “Vēsturi” viņš raksta spontāni, jo visa uzmanība veltīta tēmai. Te viņš vairs necenšas spīdēt ar skaistiem vārdiem un frāzēm un tieši te parādās īstais Nikolo Makiavelli, kurš atstājis tik dziļas pēdas vēsturē, ka pat tie, kas viņa darbus nav lasījuši, ir dzirdējuši tā vārdu. Te mēs redzam Makiavelli neticību un skepsi, kas raksturīgas itāļu tā laika pilsētniekam. Viņam piemīt tas pats praktiskums, situācijas izpratne, kas padarīja Lorenco par lielāko starp Itālijas valdniekiem laikā, kad dzīvoja un darbojās Aragonas Ferdinands, Aleksandrs VI un Lodoviko Maurs, laikā, kad Venēcijas sūtņi rakstīja dzīvas un analītiskas atskaites no to akreditācijas galmiem. Tieši Nikolo Makiavelli ir licis pamatus jauno laiku itāļu prozai – pārdomām par dzīvi un praktiskai attieksmei pret to, – kas nomainīja tukšvārdīgo skaistrunāšanu skaistu vārdu dēļ, kas valdīja itāļu literaturā pirms viņa. Arī viņš dzīvoja notikumu virpulī, piedalījās tajos, izjuta sava laikmeta kaislības un cerības. Taču, kad aktīvā darbība bija jau aiz muguras, viņam pietika spēka un saprāta paiet nost, apsēsties pie Livija un Tacita darbiem, un pajautāt sava laika sabiedrībai: “Kas tu esi? Kurp tu dodies?”.
Nebūdams visai turīgs, parastos apstākļos Makiavelli būtu tapis par vienu no daudzajiem literātiem juristiem, kas par konkrētu samaksu dzīvoja un darbojās Venēcijā, Florencē, Romā un citās Itālijas valstiņās. Taču pēc Mediči nama krišanas un republikas atjaunošanas viņu visai nejauši liktens pavērsiens padarīja par Florences republikas otro kancleru, pēc tam par valsts sekretāru un Makiavelli visai aktīvi iesaistījās politikā. Veicot diplomātiskus pienākumus Itālijā un ārpus tās robežām, viņš uzkrāja vērā ņemamu politisko pieredzi: redzēja un izvērtēja citas valstis, to iekārtas un iedzīvotājus, politikas aizkulises un oficiālās notikumu versijas. Šķiet, ka tieši tad arī viņš sāka domāt par tādām lietām kā valsts, tās iekārta un pārvalde.
Vēlāk, kad Makiavelli jau bija atstumts no politikas, un nonāca San–Kašano provinciālajā klusumā, tam nekas cits neatlika kā pievērsties pārdomām par Florences (drīzāk gan, simboliski visas Itālijas) likteni šajā juku un karu pilnajā laikmetā. Viņa raksturs un dzīves pieredze attīstījās un nostiprinājās tā laika politisko intrigu mutulī, bet piespiedu vientulības periodā viņš attīstīja savas prāta un analīzes spējas. Kā visiem sava laika domātājiem, kā pamats plašākam skatījumam uz visu Itāliju kopumā, Makiavelli kalpoja pārdomas par bijušo Romas varenību un Itālijas kopību, kas ievērojami kontrastēja ar tās esošo vājumu un sadrumstalotību. Makiavelli skaidri apzinājās, ka Itālija var iegūt pilnīgu neatkarību no lielajiem kaimiņiem tikai gadījumā, ja tā apvienotos vienā valstī, bet tajā laikā tas praktiski nebija iespējams, jo Itālijas pilsētrepublikas tikai strīdējās savā starpā un centās nepieļaut kaimiņu nostiprināšanos. Arī iekšējās partiju cīņas (nonākot pat līdz svešzemju karaspēka uzaicināšanai, lai tikai sagrautu konkurējošo partiju) tikai novājināja jau tā vājās zemes.
Vērojot, kā Eiropā ap dinastijām veidojas centralizētas un spēcīgas valstis, bet republikas tikai slīgst iekšējās ķildās un bailēs no stiprākajiem kaimiņiem, kā demokrātiskās (republikāniskās) brīvības neatgriezeniski zūd, Makiavelli sāka sliekties uz domu, ka reāli Itāliju apvienot spēj tikai kāda izcili spēcīga personība, valdnieks. Līdz ar to viņš lika lielas cerības Mediči dinastiju, kurai atkal bija liela vara Romā un Florencē, un kura, kā viņš cerēja, varētu uzņemties šo valsts apvienošanas misiju. Protams, tā bija utopiska ideja, taču utopiska tādēļ, ka Makiavelli nespēja atteikties no saviem morāles kritērijiem un ideāliem. Un, ja Frančesko Gvičardini daudz objektīvāk spēja novērtēt tā laika situāciju Itālijā, tad tikai tāpēc, ka viņam praktiski nebija ideālu – ciniķis vienmēr visu uztver reālāk par ideālistu. Bez tam, liekas, Makiavelli tīri praktiski rēķinājās, ka Mediči izmantos viņa pakalpojumus valsts pārvaldē, tādā veidā atbrīvojot to no piespiedu bezdarbības un līdzekļu trūkuma. Tā tapa arī savdabīgs socioloģiski politoloģisks sacerējums "Valdnieks" (sava veida “tirgus pētījums”, jeb “biznesa plāns”), ko viņš veltīja Lorenco dei Mediči. Tā pēc apjoma ir visai neliela grāmatiņa, kas tulkota gandrīz vai visās valodās un sen jau aizēnojusi visus citus viņa darbus. Lielākā daļa spriedumu par autoru balstās tieši uz šo darbu, ko veica, nevis aplūkojot tā loģisko un zinātnisko vērtību, bet gan no teorētiskas moralizēšanas viedokļa. Vispārējs atzinums – “Valdnieks” esot tirānijas kodekss, kura moto esot “mērķis attaisno līdzekļus”, “uzvarētājus nesoda” utt. Un nosaukuši šo doktrīnu ir par makiavellismu.
Nevar aplūkot Makiavelli teorētiskos darbus nošķirti no tā laika situācijas Itālijā (arī interese par Makiavelli teorijām parasti parādās tajās zemēs, kurās situācija kaut mazliet atgādina viņa laiku un zemi).
Itālijā vēl bija dzīvs vecais Romas impērijas lepnums un tā raudzījās uz pārējo Eiropu tā ar Dantes un Petrarkas acīm, uzskatot par barbariem visus, kas dzīvo otrpus Alpiem. Kā ideāls vēl kalpoja antīkā Grieķija un Roma. Itālija bija galvas tiesu pārāka pār citām valstīm bagātību, amatniecības līmeņa, mākslas un talantīgu cilvēku un kultūras ziņā; tā dominēja Eiropā intelektuāli. Līdz ar to liels trieciens itāļu pašcieņai bija svešzemnieku iebrukums. Taču ar laiku itāļi samierinājās, mierinot sevi ar domu, ka intelektuālais pārākums agri vai vēlu ļaus tiem svešzemniekus padzīt. Visai raksturīga bija aina, kad izsmalcinātajos itāļu valdnieku galmos, kas balstījās uz algotņu – šveiciešu, vāciešu, francūžu un spāņu – ieročiem, rakstnieki, dzejnieki un galma āksti izsmēja šos pašus svešzemniekus. Makiavelli lieliski uztvēra šīs ārēji ziedošās kultūras pagrimuma pazīmes – morāles kritēriju deformāciju, izlaidību, vārdu nesaskaņu ar darbiem, domu nesaskaņu ar vārdiem – kas Bokačo un citiem tā laika autoriem kalpoja tikai kā izsmiekla objekts, bet ko viņš savukārt asi kritizēja.
Neviens viņa laikabiedrs principā neiebilda pret pārmaiņu nepieciešamību, taču tālāk par to netika – visi labie centieni iestrēga ļaužu egoismā, mūžīgā karnevālā un vietējo valdnieku un partiju savstarpējos ķīviņos. Makiavelli acu priekšā mira viduslaiku sabiedrība un radās kas jauns, taču ne viņš, ne viņa laikabiedri nevarēja paredzēt kas būs tālāk. Viņpasaule, bruņniecība, platoniskā mīla – trīs aspekti, ap kuriem rotē viduslaiku literatūra, un kurus šajā laikā jau sāk uztvert ar ironiju (kas sevišķi jūtama Makiavelli darbos). Romas kūrija un impērija, partijas – gvelfi un gibelīni, feodālās attiecības un pilsētrepublikas – tas viss viņa apziņā jau aiziet pagātnē. Tas viss vairs nespēja ietekmēt ļaužu apziņu un mudināt tos dzīvot radoši. Tieši šajā apziņas paralīzē slēpās itāļu sabiedrības vājums. Un, lai ko mainītu, vajadzēja sākt visu no jauna (citi tā laika domātāji, kas arī lieliski saprata situācijas strupceļu, aicināja atgriezties pagātnē). Šī jaunā pamatus verbāli tad centās noformulēt Makiavelli.
Kā paraugu ideālai iekārtai viņš izvēlējās Romas republiku, un uz tās fona asi nosodīja savu laiku, kur “nav nekā, kas kaut minimāli spētu attaisnot valdošo nabadzību, nelietību un bezgodību; te neciena ne reliģiju, ne likumus, ne to cienītājus; viss ir aptraipīts”. Taču pēc katra nolieguma un kritikas seko pozitīva risinājuma meklējumi. Makiavelli vēlas sagraut esošo pasauli, taču vietā likt labāku, uz dabas likumiem balstītu. Starp impēriju un pilsētu vai muižu – viduslaiku iekārtas pamatstruktūrām, – parādās jauns jēdziens: nācija, kas, pēc Makiavelli domām, apveltīta ar savām specifiskām īpašībām, kuras nosaka rase, valoda, vēsture un reģions. Paralēli republikai un monarhijai viņš piedāvā jauktu pārvaldes formu, kurā apvienotu abu sistēmu labākās īpašības: konstitucionālo monarhiju, kas, viņaprāt, ir visoptimālākā politiskā iekārta.
Visas viņa idejas aplūkot tik mazā teksta apjomā, kāds atvēlēts šim rakstam, nav iespējams, tāpēc pieskaršos tikai galvenajam.
Visa viduslaiku Eiropas kultūra balstījās uz postulātu, ka pieķerties šīs zemes dzīvei ir grēks; zemes dzīve ir jānoliedz, apcerot viņpasaules dzīvi. Te ir tikai ēna, bet īstā dzīve sāksies pēc nāves. Šī ideja ir gan "Dievišķās komēdijas", gan visas XIII–XIV gs. literatūras pamatā. Sholastika un simbolika bija tā dabiskās izteiksmes formas – zemes dzīve ir simboliska, Beatriče ir simbols, mīlestība ir simbols utt. Kas ir cilvēks un kas ir daba, kur ir to pastāvēšanas jēga – to visu var izskaidrot ar abstraktu jēdzienu palīdzību. Deformējoties vecajam pasaules uzskatam to visu – gan formu, gan ideju, – jau no Bokačo laikiem sāka noliegt, parodēt, kariķēt, izsmiet. Kā reakcija uz nemitīgi propogandēto askētismu, tas bija izsmiekls visneapvaldītākajā un ciniskākajā veidā, krītot pretējā galējībā – slavējot grēku, miesaskārību, epikūrismu un hedonismu. Visus ideālistus, gan dzejniekus, gan teologus, gan filozofus sabāza vienā maisā. Teorijā valdīja pilnīga vienaldzība, cinisms un nihilisms, bet praksē – izlaidība un hedonisms. Nikolo Makiavelli dzīvoja šajā pasaulē, pie tam dzīvoja visai aktīvi. Arī viņam raksturīga šī brīvdomība morāles jautājumos un vienaldzība teorētiskajos jautājumos. Savu laikabiedru vidū viņš ne ar ko īpašu neizcēlās – daudzi tai laikā pārspēja viņu izglītotībā un erudīcijā, piemēram, kaut vai Batista Alberti. Taču būdams vidusmēra dabas filozofs, Makiavelli izrādījās ģeniāls politologs un cilvēku pazinējs.
Cilvēks viņa izpratnē nebija statiskā viduslaiku kopienas sastāvdaļa vai Renesanses idilliski apcerīgā būtne, bet gan mūsdienīga, darboties griboša un savu mērķi zinoša personība. Katram cilvēkam ir jāpilda uz zemes savu misiju atbilstoši savām iespējām. Dzīve nav ne iztēles auglis, ne apcere. Dzīvei ir nopietna jēga, mērķis un līdzekļi. Visus Makiavelli darbus caurauž centieni reabilitēt zemes dzīvi, dot tai jēgu un mērķi, atmodināt cilvēkos pašapziņu, nopietnību, mērķa izjūtu un darbīgumu. Viņš noliedz gan viduslaikus, gan Renesansi. Dieva apcere viņam liekas tikpat neauglīga nodarbe kā mākslas darbu satura apcere. Protams, Makiavelli augstu vērtē kultūru un mākslu (ne velti viņa tuvs draugs bija Leonardo da Vinči), taču ne tik augstu, lai piekristu, ka tas varētu būt dzīves mērķis. Iztēle un fantāzijas viņa izpratnē ir vājums, gara slimība, ar kuru ir jācīnās. Viņš nemitīgi atkārto, ka notikumus jāredz tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus tos vēlas redzēt.
Reliģijas un iztēles pasauli jāpakļauj reālajai pasaulei, kuru izprast mums ļauj pieredze un analīze – tas ir Makiavelli mācības pamatā. Cilvēka sūtības jēga un tā pamatpienākums ir būt patriotam, rūpēties par dzimtenes (nevis pavalstniecības) uzplaukumu, slavu un brīvību.
Dzimtene viņa izpratnē bija pilsētas komūna, kam par savu brīvību jāpateicas saviem pilsoņiem nevis valdniekam, kurš pārvalda pilsētu iedzīvotāju uzplaukuma vārdā. (Ja Dante Romas republikā saskatīja tikai sagatavošanos impērijas varenībai, tad Makiavelli tieši republikāniskajā iekārtā saskatīja pamatu Romas uzplaukumam – “laba iekārta veido labu likteni, bet tas, savukārt, dod veiksmi visās lietās” – un asi nosoda Cēzaru kā Romas republikas iznīcinātāju un pagrimuma aizsācēju.) Taču, vērojot ar skaidru saprātu notikumu attīstību, viņš nevarēja nepamanīt centraliētu lielvalstu veidošanos Eiropā, un saprata, ka pilsētrepublikām nav nākotnes, savukārt izveidot lielvalsti pēc pilsētrepublikas parauga nebija iespējams. Savulaik jau Lorenco mēģināja izveidot Itālijas valstu līgu, kas nodrošinātu politisko līdzsvaru un savstarpējo palīdzību ārēju draudu gadījumā, taču šī iecere izgāzās un neglāba Itāliju no Kārļa VIII iebrukuma. Tāpēc Makiavelli koriģēja savus uzskatus atbilstoši realitātei un piedāvāja izveidot apvienotu Itāliju kā vienu valsti ar vienu valdnieku un vienu nāciju. Līdz ar to dzimtenes jēdziens ieguva citu plašumu – tā vairs nebija nelielā pilsētas komūna, bet gan visa nācijas apdzīvotā teritorija.
Dzimtene ir tik svēta, ka stāv pāri morālei un likumam. Dzimtenes uzplaukuma labā visi līdzekļi ir labi – privātajā dzīvē nosodāma rīcība ir slavējama sociālajā līmenī, ja tā nes labumu visai sabiedrībai. “Valsts intereses” un “tautas labklajība” priekš Makiavelli ir suprema lex – augstākais likums. “Ja runa ir par dzimtenes interesēm, tad nevar spriedelēt, tas ir labi vai slikti, slavējami vai nosodāmi, cēli vai cietsirdīgi; visus šos jēdzienus jāatmet un jāpieņem tādu lēmumu, kurš glābs dzimteni un saglabās tās brīvību.” Brīvība izpaužas kā valsts pilsoņu piedalīšanās valsts pārvaldē un tās ietekmēšanas iespējas (lielākā vai mazākā mērā). Cilvēks kā indivīds ir dzimtenes (vai valsts) daļa un ir vienalga, vai ir republika vai monarhija – dzimtene/valsts pāri visam. Cilvēka morāle un ētiskie principi, godīgums un citas labās īpašības ir ārkārtīgi slavējamas, taču tām nav jēgas, ja tās nedod labumu dzimtenei. Tā kā dzimtene ir konkrēts ģeogrāfisks jēdziens, kas ir kopīga visai nācijai, tad nācijai ir jādara visu, lai izcīnītu dzimtenei brīvību un savu nacionālu valsti. Līdz ar to dzimtenes un mononacionālas valsts jēdzieni viņa teorijā saplūst (reāli Eiropā tas sāka notikt tikai pēc Lielās Francijas revolucijas).
Dzimtenes svarīgums viņa uzskatos dominē arī pār reliģiju. Valsts nevar ilgstoši pastāvēt bez reliģijas, tāpēc reliģijai ir jābūt. Taču, atšķirībā no Romas kūrijas, kas savas laicīgās varas nostiprināšanas vārdā sauca uz Itāliju ārzemju algotņus, tai jābūt nacionālai (valsts nozīmē) reliģijai un jākalpo varai. Reliģija esot zaudējusi savu sākotnējo jēgu – tagad gleznotājiem tā kalpo mākslas darbu radīšanai, valdnieka rokās tā ir varas ierocis, tāpēc to jāizmanto dzimtenes labā. Tā kā “nepareizi izprasta” kristietība tendē cilvēku vairāk uz pasivitāti nekā uz aktīvu rīcību, Makiavelli nosoda tādas baznīcas propogandētās īpašības kā pašnoniecināšana un pacietība, kuras “atbruņojušas debesis un padarījušas mīkstčaulīgu pasauli”, padarot cilvēku drīzāk spējīgu “pieciest apvainojumus, nekā atriebt tos”. Pozitīvismu viņš uztver romiešu garā kā spēku, enerģiju, pašuzupurēšanos dzimtenes labā, varonību. Makiavelli norāda, ka itāļiem netrūkst individuālas varonības, ko tie bieži ir pierādījuši, netrūkst spēka un enerģijas militārajā jomā, jo sastopoties viens pret vienu ar ienaidnieku, visbiežāk uzvar, taču ļoti pietrūkst audzināšanas, disciplīnas jeb, kā viņš raksta, “labas kārtības un labu ieroču”, bez kā tauta nespēj realizēt savu drosmi un brīvību. Līdz ar to reliģijai nedrīkst būt nekādas laicīgas varas īpašības. Tai ir jāatgriežas pie garīgajām funkcijām, kad tā spēs palīdzēt uzplaukt valstij ne mazākā mērā kā audzināšana un izglītība. Būtībā tā ir valstij pakārtotas un nācijas interesēm un mērķiem atbilstošas nacionālās baznīcas ideja.
Katrai nācijai, tāpat kā katram cilvēkam, esot sava vēsturiskā misija. Cilvēki bez dzimtenes, pozitīvisma, bez slavas līdzīgi izkaisītiem smilšu graudiem, “numerus fruges consumere nati” (dzimuši, lai ēstu zemes augļus). Esot pat veselas nācijas, kuras ir tukšas, neaktīvas un parazītiskas, nedodot neko cilvēces attīstībai. Vēsturiskas nācijas esot tās, kurām ir sava misijas apziņa un kuras šo misiju godam pildījušas, kuras atcerēsies pat pēc tūkstots gadiem.
Pār pasauli valda nevis pārdabiski spēki vai akls gadījums, bet gan cilvēka gars, kurš attīstas pēc nemainīgiem dabas likumiem. Tas ir neizsmeļams savā spējā darboties un radīt. Tāpēc vēstures process nav nejaušību vai liktens nolemtu notikumu sablīvējums, bet gan secīga likumsakarību, iemeslu un seku virkne, ko darbina cilvēku domas, kaislības un intereses. Makiavelli neatzīst aksiomātiskus postulātus, viņam nav citas autoritātes kā vien patiesība. Tāpēc gan pret teoloģiju, gan filozofiju un ētiku viņš izturas visai skeptiski – tās visas ir šķirtas no realitātes un ietilpst izdomas sfērā. Politikas darbības sfēra neietilpst ētikas pasaulē, un neattīstās pēc morāles likumiem – tā ir reālā pasaule konkrētā vietā un laikā. Vadīt valsti nozīmē izprast pasaulē vadošos spēkus un likumsakarības, un izmantot tos savā darbā. Valdnieks, kurš paļaujas tikai uz spēku, nespēs ilgstoši un droši valdīt. Tam nepieciešamas arī tādas īpašības kā prāts, aprēķins, prasme operēt ar politikas “zemūdens strāvām”. Bet arī viens, lai cik gudrs nebūtu, valdnieks nevar nodrošināt valsts un dinastijas uzplaukumu, tā kā liels uzsvars Makiavelli darbos tiek likts uz gudriem un izglītotiem padomdevējiem (te, šķiet, parādās autora “āža kāja”, jo, visticamāk, viņš šajā padomdevēja lomā redzēja pats sevi).
Kas jauns un nebijis visā, bija Makiavelli attieksme pret vēsturi, pagātnes valstu vēsturiskā liktens analīze, kopsakarību konstatēšana un piemērošana viņa laika apstākļu un situācijas analīzei.
Savas idejas viņš pamatoja ar vēsturiskiem piemēriem, kuri izklāstīti secīgi, viens otru paskaidrojot un papildinot, līdz ar to viegli uztverami. Piemēram: “Pazaudējusi daļu savu īpašumu, Florence bija spiesta uzsākt karu lai tos atgūtu, bet, tā kā ienaidnieks bija stiprs, karadarbība paģērēja lielus tēriņus, kas ievērojami apgrūtināja tautu. Karadarbību vadīja desmit cilvēku maģistrāts, un ļaudis sāka just pret to nepatiku, it kā tas būtu vainīgs karā un ar to saistītajos papildus izdevumos.” Taču vairāk kā faktu analīze un skaidrojumi viņu interesē darbībā iesaistīto cilvēku motivācija un tas, kā to ietekmēt. Varētu pat teikt, ka Nikolo Makiavelli ir mūsdienu politiskās psiholoģijas pamatlicējs, jo neviens pirms viņa šai jomai tik nopietni nebija pievērsies.
Makiavelli norāda, ka nekāda politikas māksla nepalīdzēs, ja nebūs darbības sfēras un objekta (t.i. cilvēka un sabiedrības) izpratnes. Pārdomās viņš dod sava laika plebeju (vienkāršās tautas), optimātu (dižciltīgo), valdnieku kā arī pat veselu tautu (spāņu, francūžu, vāciešu) rīcības un motīvu raksturojumu. Vidusmēra cilvēki “nespēj būt pavisam labi vai pavisam slikti”, tāpēc ka tiem pietrūkst loģikas un principu. Tiem dotas vēlmes taču nav dota griba. Iztēle, bailes, cerības, sapņi, aizspriedumi traucē tiem būt uzņēmīgiem. Tāpēc tauta vienmēr ir svārstīga, par visu “spriež pēc ārienes” un sapņo par “zelta vidusceļu”. No otras puses cilvēkiem raksturīga “nepiesātinātība”, kas neļauj priecāties par sasniegto un mudina to darboties. Tos pārņem viena vēlme pēc otras: te viņi aizstāvas, te uzbrūk, jo vairāk viņi ko sasniedz, jo vairāk vēlas sasniegt. Cilvēku vēlmēm nav robežu, taču tie nezina kā tās apmierināt, paužot apjukumu un neizlēmību. Tas attiecināms kā uz indivīdu tā uz sabiedrības slāņiem. Sociālie slāņi būtībā ir tikai divi: bagātie un nabagie. Un visa vēsture esot cīņa starp šiem diviem slāņiem par varu un bagātību pārdali. Savukārt dažādās politiskās iekārtas esot tikai mēģinājumi panākt līdzsvaru. Politiskā iekārta ir “brīva tad, ja tās pamatā ir vienlīdzība”. Tātad, ja ir “kungi” vai priviliģētāki slāņi, brīvība nav iespējama. Tā kā cilvēku rakstura pamatā ir šī visiem kopīgā “nepiesātinātība”, bet apmierināt pilnībā savas vēlmes tie nespēj, rodas disharmonija starp mērķi un iespējām.
No tā izrietot nekārtības, dumpji un citi satricinājumi, ko var vērot vēstures gaitā. Tāpēc laba iekārta ir tā, kur vēlmes sakrīt ar iespējām, jeb pūlis vēlas to, kas ir iespējams. Tāpēc valdnieka māksla valdīt balstās uz precīzu mērķu izvēli un līdzekļu iedarbīgumu. Loģika valda pār pasauli. Attīstoties saprātam, attīstās arī cilvēka vīrišķība. Jo vairāk viņš zin, jo lielāki ir viņa mērķi. Ja cilvēkam ir vāja griba, var droši teikt, ka tā saprāts snauž. Šādā gadījumā viņš nespēj sev definēt, ko īsti vēlas, viņš ir savas iztēles un kaislību varā; tāds ir pūlis.
Viņš nosoda valdniekus, kuri ar viltu vai spēku atņēmuši tautai brīvību. Taču, ja tiem tas ir izdevies, viņš dod padomu kā noturēt varu. To mērķis ir nevis dzimtenes aizstāvēšana, bet gan savas varas saglabāšana, taču savu varu valdnieks var saglabāt tikai rūpējoties par valsti. Līdz ar to nācijas intereses vienlaicīgi ir arī valdnieka intereses. Viņš nevar dot brīvību, taču var dot taisnīgus un labus likumus, kas garantē padotajiem, cieņu, īpašumu un dzīvību. Tam jāvalda pār pavalstniekiem, nepazemojot un nenogalinot tos, jāizprot to domas, “nepakļauties to apmānam, bet pašam mānīties”. Tā kā cilvēki ļoti lielu vērību pievērš ārējām izpausmēm, valdniekam par tām jārūpējas, pat dažkārt pret savu gribu izliekoties, par ticīgu, tikumīgu, labsirdīgu un gudru, atbalstot mākslu un talantus. Pie tam nav jābaidās, ka tam nenoticēs – pūlis ir lētticīgs. Visstiprākās emocijas, uz ko spējīgs pūlis, esot bailes, tāpēc valdniekam vairāk jārūpējas, lai no viņa baidītos nevis mīlētu. Vienīgais, no kā tam jābaidās pašam, ir ienaids un nicinājums. “Izraisiet šausmas, bet tikai ne naidu vai nicinājumu.” Ideālam valdniekam ir skaidrs prāts, ko neapēno nekādi pārdabiskā elementi, fantāzijas vai jūtas. Tas valda pār cilvēkiem un dabu, saprot tos regulējošos likumus un likumsakarības un padara par saviem ieročiem.
Morālā atbildība attiecas uz mērķi nevis uz līdzekļiem tā sasniegšanai. Līdzekļi ir nosodāmi tikai tad, ja tos velti izmantojot un nodarot postu, mērķis tā arī netiek sasniegts. Tātad cilvēks izrādījies vārgs un mērķa necienīgs. Morāle, ētika, brīvība un pozitīvisms bez stipra rakstura ir tikai tukšas frāzes. Taču ja ir stipra griba, parādās arī viss pārējais. Pēc Makiavelli domām, Čezāre Bordžia ar savu skaidro prātu un gribasspēku ir daudz vairāk cilvēka vārda cienīgs, nekā labsirdīgais un cēlais Pjero Soderīni, kurš savu utopiju vārdā nodarīja republikai un tautai milzīgu postu. Spēks ir prātā, mērķa nopietnībā un līdzekļu izvēlē. “Lai mūsu valdnieki, daudzus gadus valdījuši savos valdījumos, vaino to zaudēšanā nevis ļauno likteni, bet gan savu stulbumu; miera laikā tiem pat prātā neienāca paredzēt, ka apstākļi var mainīties, bet, kad apstākļi mainījās, tie nevis centās vērst ko par labu, bet gan glābās bēgot.”
Par sava laika Itālijas valdnieku netālredzīgo un nesaprātīgo paļaušanos uz algotņiem, nevis uz tautas karaspēku viņš raksta: “Algotņu varonības sekas ir tas, ka Itālija ir atvērta Karla iebrukumiem, Luija izpostīta, Ferdinanda sagrābta un šveiciešu izlaupīta. (..) Liktenis pauž savu varenību tur, kur nav spēka, kas būtu laicīgi sagatavojies tam pretoties, un dod triecienus tur, kur nav uzcelti dambji lai to apturētu. Ja jūs paskatīsities uz Itāliju, šo mūžīgo apvērsumu zemi, tad redzēsiet, ka šajā ziņā tā ir kā līdzenums bez neviena šķēršļa.” Tāpēc viņš redz tikai vienu līdzekli: valdnieku, kurš līdzīgi Tezejam, Kiram vai Romulam ieviestu kārtību un apvienotu valsti. Makiavelli bija pārliecināts, ka valsts pārvaldē jāpiedalās visiem, bet valdniekam jābūt vienam. Vislielāko briesmu brīžos senie romieši iecēla diktatoru, un arī Renesanses laika Itāliju, pēc viņa domām, varēja glābt tikai diktatūra. “Valdniekam, kurš sapņo par slavu, jācenšas pakļaut izvirtušo pilsētu nevis tāpēc, lai sabojātu to galīgi, kā darīja Cēzars, bet gan lai ieviestu kārtību, kā darīja Romuls.”
Kurš lasīs Edžidio Kolonas “De regimine principum”, tas sastapsies ar skaistu un ētisku pasauli kurai, diemžēl, nav nekā kopīga ar reālo dzīvi. Savukārt tas, kurš lasīs Makiavelli “Valdnieku”, sastapsies ar skarbas loģikas un reālpolitikas pasauli, kas balstās uz cilvēka dabas un dzīves analīzi. It kā jau paredzot, ka viņu lasītāji pārpratīs, Makiavelli raksta: “Atceries, ka mēs dzīvojam izvirtušā laikā, un, ja nākas izmantot šādus līdzekļus, tad tā nav mana vaina – tāda ir pasaule”. Tā ar viņu notika tas pats, kas ar Petrarku. Cilvēki nosauca par “petrarkismu” to, kas Petrarkas daiļradē bija sekundārs vai par gadījuma parādība, taču kas likās svarīgs tā lasītājiem vēlākos gadsimtos. Tāpat par “makiavellismu” dēvē to, ko pats autors uzskatīja par otršķirīgu, tikai tehnisku jautājumu reālu aplūkošanu. Taču cilvēkiem ir raksturīgi, ka lasot kādu darbu, viņi pieņem to, kas tiem liekas nepieciešams, un ignorē to, kas tiem šķiet lieks.
Kaut arī pats Makiavelli norāda, ka neesot izdomājis neko kardināli jaunu, mēs varētu nepiekrist šai pārspīlētajai kautrībai (lai gan pieticība sevis pozicionēšanā nebija raksturīgākā viņa īpašība). Nikolo Makiavelli radīja jaunu skatījumu uz zināmām sociālajām norisēm un lika pamatus mūsdienu politoloģijai un tiesību filozofijai. Diemžēl Mediči nams izmantoja viņa pakalpojumus visai maz un neefektīvi; tā kā savu mūžu Nikolo Makiavelli beidza visai skumīgi, neatstājot saviem pēcnācējiem neko citu vien kā vārdu. Uz viņam veltītā pieminekļa Santa–Kročē, Florencē, ir iekalts uzraksts: “Tanto nomini nullum par elogium” (viņa vārds pārspēj visus slavinājumus).
Arī šodien, lasot viņa darbus, ir interesanti tā teorētiskās atziņas un vēsturiskos piemērus salīdzināt ar šodienas notikumiem, tautas un politiķu rīcību.
(C) 2007.