Armija
No ''Vēsture''
Versija 2015. gada 1. augusts, plkst. 03.43, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Armija (no lat. armare - "apbruņot"; angl. army, vāc. Armee, fr. armée, kr. армия) - atkarībā no konteksta:
- 1. Plašākā nozīmē valsts vai valstu grupas bruņoto spēku kopums. Vēsturē parādās jau līdz ar pirmo valstisko veidojumu rašanos vadonības sabiedrības laikā. Armiju kodolu veidoja karavīru kārta, papildus mobilizējot brīvos, ieročus nest spējīgos vīriešus. XVII-XVIII gs. izveidojas pastāvīgas nacionālās armijas ar savu struktūru, pastāvīgu hierarhiju un centralizētu vadību. XIX gs. Rietumeiropā tika ieviesta vispārējā karaklausība. Atkarībā no funkcijām un uzdevumiem, armija sīkāk iedalās kājniekos, kavalērijā, kara aviācijā, kara flotē, bruņutehnikas un raķešu karaspēka daļās, kuras, armijai attīstoties, iedalās sīkāk šaurāk specializētās vienībās un ieroču šķirās.
- 2. Sauszemes karaspēks (atšķirībā no jūras kara spēkiem u.c. bruņoto spēku veidiem).
- 3. Šaurākā nozīmē bruņoto spēku operatīvā vienība, ko veido vairāki korpusi vai divīzijas. Pirmās operatīvās armijas izveidoja Krievijas impērijā 1812. gadā, lai atvairītu Francijas armijas iebrukumu 3 virzienos. Pēc tam šādas operatīvās armijas izveidoja arī Francijā (1813.), Prūsijā (1866.) u.c. XIX-XX gs. mijā operatīvo armiju veidoja 3-6 korpusi, t.i. vidēji 120 000 - 150 000 karaviru. I Pasaules kara laikā Krievijai bija 13 (1916.), Francijai bija 10 (1918.), Vācijai bija 15 (1918.) lauka armijas, kurās ietilpa arī tanku, aviācijas, pretgaisa aizsardzības, transporta, motorizētās, sapieru u.c. vienības. Armijas apvienoja frontēs vai armiju grupās (Vācija). II Pasaules karā parādījās īpašas tanku armijas, kuru triecienspēku veidoja 900-1400 tanki (ASV un Lielbritānijas bruņotajos spēkos tanku armijas neveidoja).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 118. lpp.
