Dzjiņu impērija
Dzjiņu impērija (ķīn. 大金, piņj. Dà Jin; an. Great Jin, vc. Jin-Reiches, kr. империя Цзинь) jeb Dzjiņu dinastija (ķīn. 金朝, piņj. Jīn cháo, an. Jin dynasty, vc. Jin-Dynastie, kr. династия Цзинь) – no 1115. līdz 1234. gadam Ziemeļķīnā pastāvējusi valsts.
Valsti sāka veidot Amūras baseinā dzīvojošo džurčeņu Vaņjanu klana vadonis Aguda (1068-1123), ap kuru apvienojās džurčeņu ciltis, lai atsistu regulāros Korjo valsts armijas iebrukumus. Apvienotā džurčeņu armija atsita korejiešu uzbrukumus un sāka sacelšanos pret Ļao valsti, kam bija pakļauti. Agudam izdevās pilnībā sagraut kidaņu kājnieku armiju, un 1115. gadā viņš cilšu aristokrātijas kopsapulcē tika ievēlēts par augstāko valdnieku, imperatoru, nosauca savu valsti un dinastiju par dzjiņ - "zelts", - t.i. "zelta impēriju" (senmongoļu avotos Dzjiņu imperatori tiek dēvēti par altan han- zelta haniem). Līdz Agudas nāvei 1123. gadā džurčeņi bija iekarojuši visu Mandžūriju un daļu Austrummongolijas, bet 1125. gadā tika saņemts gūstā kidaņu valdnieks un Ļao valsts beidza pastāvēt. Laikā no 1125. līdz 1141. gadam Dzjiņu impērija atņēma Sunu impērijai teritoriju līdz Huanhe upei, pabeidzot savas valsts paplašināšanu.
Džurčeņu kopskaits 1207. gadā bija 6 158 636 cilvēki, kas dzīvoja lielāko tiesu valsts ziemeļaustrumu mežastepē. No tiem vairāki simti tūkstošu bija profesionāli karavīri, kas bija izvietoti valsts centrālajās un dienvidu pilsētās. Kopā valstī bija ap 40 000 000 iedzīvotāju. Avotos nav ziņu par kādu izteiktu antagonismu džurčeņu un ķīniešu (haņu) starpā, kaut ķīniešu iedzīvotāji juridiski bija otršķirīgi, un laiku pa laikam notika zemnieku dumpji (1161.-1189. gados reģistrētas 10 sacelšanās). Norisa kultūru tuvināšanās process, džurčeņiem ķīnizējoties, bet ķīniešiem "barbarizējoties", kā rezultātā atšķirības starp ziemeļķīniešiem un dienvidķīniešiem kļuva izteiktākas. Valsts pārvaldes ērtības labad bija sadalīta 19 provincēs, taču pārvaldes efektivitāti bremzēja pārlieku lielais birokrātijas aparāts. Uzturot nomadu tradīciju, imperatoram un tā galmam nebija pastāvīgas rezidences. Bija vairākas galvaspilsētas - dienvidos Kaifina, ziemeļos Dadina, rietumos Datuna, ziemeļos Ļaojana, - kur uz laiku, atkarībā no gadalaika un politiskajām aktualitātēm, uzturējās valdnieks. Visnozīmīgākā bija vidus galvaspilsēta, Džundu (mūsd. Pekina).
Dzjiņas impērijas ekonomika bija agrāra. Raksturīgi bija valsts centieni ierobežot lielu zemes īpašumu veidošanos (tika noteikti nekustamā īpašuma griesti nepriviliģētajiem slāņiem, mandžūriem tika aizliegts pārdot piešķirtās dalienas), tā cenšoties pasargāt sīkzemniekus no izputēšanas. Zemnieki tika administratīvā kārtā apvienoti kopienās (10, 100 un 500 saimniecības) ar kopēju saimniecību un kopēju tiesisko atbildību. Izplatījās piemājas lopkopība (cūkkopība, aitkopība, zirgu audzēšana). Turpinājās Sunu impērijas laikā aizsākusies zemes urbanizācija. Amatniecība dalījās valsts un privātuzņēmumos, kur valsts manufaktūras ar centralizētu apgādi un algotu vai klaušu darbaspēku dominēja, kamēr privāti lielāko tiesu bija mazie atsevišķu amatnieku ģimeņu rūpali. Praktiski nepastāvēja individuālā tirdzniecība un amatniecība – visi tirgotāji un amatnieki bija apvienoti cunftēs (hanās), kas atradās stingrā valsts pārraudzībā, sākot no fiskālās uzraudzības un beidzot pat ar apģērba reglamentāciju. Jaunums šajā laikā bija sīktirdzniecība uz ielām un jaunu tirgus vietu vai ielu veidošanās. Starpreģionālā tirdzniecība bija lieltirgotāju cunftu rokās. No Sunu impērijas tika pārņemta arī papīra naudas zīmju lietošana.
Lielākos ienākumus valstij deva muita no tirdzniecības pa Zīda ceļu un nodokļi (kopējie normatīvi paredzēja 2% nodokli no pārvedamo preču vērtības un 3% nodokli no pārdodamo preču vērtības, taču sīkāk nodokļu lielums mainījās, atkarībā no laika un vietas). Visai lielas summas valsts kasē ienāca arī no pusatkarīgajām valstīm vai kaimiņiem, kas ar mesliem atpirkās no iespējamā iebrukuma. Tā, piemēram, Dienvidu Sunu impērija kopš 1142. gada līguma ik gadu maksāja meslos 250 000 saišķus ar monētām un 250 000 ļanus sudraba (1 ļans = 37 grami). Vislielākie valsts izdevumi bija armijas uzturēšanai, kā arī Huanhe baseina dambju, kanālu un slūžu sistēmas uzturēšana kārtībā un paplašināšana.
Armija bija ap 1 000 000 vīru liela, pamatā izvietota garnizonos pilsētās. Bija arī vairākus simtus tūkstošu liela aktīvā armija, kas bija izmitināta karaspēka nometnēs un gatava jebkurā brīdī doties ceļā. Valsts aizsardzība, pretēji tradicionālajai senķīniešu koncepcijai, bija vērsta nevis pret ziemeļiem, bet pret dienvidiem, kur gar Huanhe upi bija izbūvēta cietokšņu sistēma, sargājot robežu un atbalstot iespējamos karagājienus uz Dienvidu Sunu impēriju. Tradicionālo džurčeņu akcentu uz kavalērijas karošanas taktiku XIII gs. jau bija nomainījusi klasiskā ķīniešu kājnieku karaspēka taktika. Ziemeļu robeža bija vāji piesegta, jo Dzjiņu valsts, tāpat kā pirms tam Ļao valsts, priekšroku deva nevis aizsardzībai, bet attiecības ar ziemeļu nomadu tautām veidoja pēc vasalitātes principa, biežāk izmantojot "skaldi un valdi" metodi: sarīdot potenciālos pretiniekus savā starpā un uzsūtot nepaklausīgajām ciltīm draudzīgos vasaļus, kam palīdzēja impērijas ekspedīcijas korpuss.
1211. gadā sākās sistemātiski Mongoļu impērijas armijas iebrukumi, ko no dienvidiem atbalstīja Dienvidu Sunu impērija. 1213. gadā ienaidnieku rokās krita Džunda, bet imperators ar galmu paglābās dienvidu galvaspilsētā. 1233. gadā mongoļi ieņēma arī to, bet 1234. gadā pēdējais Dzjiņu valsts imperators Aidzuns, lai nekristu gūstā, izdarīja pašnāvību.
| tempļa vārds (廟號 miàohào) |
pēcnāves vārds (諡號 shìhào) |
vārds (姓名 xìngmíng) |
valdīšanas laiks |
valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās laiks |
|---|---|---|---|---|
| Vēsturiski visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (Dzjiņ) + pēcnāves vārds vai tempļa vārds | ||||
| Taidzu (太祖 - Tàizǔ) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Aguda (完顏阿骨打 - Wányán Āgǔdǎ) |
1115.-1123. |
|
| Taidzuns (太宗 - Tàizōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Vucjimai (完顏吳乞買 - Wányán Wúqǐmǎi) vai |
1123.-1134. |
|
| Sjidzuns (熙宗 - Xīzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Hela (完顏合剌 - Wányán Hélá) vai |
1135.-1149. |
|
| nav zināms | Hailinvans (海陵王 - Hǎilíngwáng) |
Vaņjans Lians (完顏亮 - Wányán Liàng) |
1149.-1161. |
|
| Šidzuns (世宗 - Shìzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Juns (完顏雍 - Wányán Yōng) |
1161.-1189. |
|
| Džandzuns (章宗 - Zhāngzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Dzjins (完顏璟 - Wányán Jǐng) |
1190.-1208. |
|
| nav zināms | Veišaovans (衛紹王 - Wèishàowáng) vai |
Vaņjans Jundzji (完顏永濟 - Wányán Yǒngjì) |
1209.-1213. |
|
| Sjuaņdzuns (宣宗 - Xuānzōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Sjuņs (完顏珣 - Wányán Xún) |
1213.-1223. |
|
| Aidzuns (哀宗 - Āizōng) |
sarežģīts, nelieto |
Vaņjans Šousju (完顏守緒 - Wányán Shǒuxù) |
1224.-1234. |
|
| nav zināms | Modi (末帝 - Mòdì) |
Vaņjans Čenliņs (完顏承麟 - Wányán Chénglín) |
1234. | nav zināms |
Literatūra par šo tēmu
- Воробьёв М.В. Культура чжурчжэней и государство Цзинь (X в. -1234 г.). - Москва, 1983
- Гончаров С.Н. Китайская средневековая дипломатия: отношения между империями Цзинь и Сун, 1127-1142. - Москва, 1986
- Воробьев М.В. Чжурчжэни и государство Цзинь. - Москва, 1975
