Sufražisms

Sufražisms (no fr. Suffrage – balss tiesības) - 19. gs otrajā pusē Eiropā kustība par sieviešu emancipāciju. To aizsāka visai zināmā britu politiķa un ekonomista Džona Stjuarta Milla eseja “Sievietes pakļautība” (The Subjection of Women), kas tika laista klajā 1865. gadā, un pirmās sieviešu sabiedriskās organizācijas, “Sieviešu vēlēšanu tiesību komitejas” izveidošanās. Presē sieviešu tiesību apoloģētes sāka nicinoši dēvēt par “sufražistēm” (suffragette), taču viņas nevis apvainojās, bet gan atzina apzīmējumu par labu esam, un pašas ar to identificējās, pat nosaucot šādi savu avīzi “The Suffragette”. Bez politiskajām tiesībām, sufražistes iestājās arī par savu seksuālo un matriminiālo brīvību: pieprasīja tiesības precēties pēc pašu, nevis vecāku gribas, iespējas legāli šķirt laulību, veikt abortu. Visur tika dibināti klubi u.c. sieviešu sabiedriskās organizācijas, kas centās savas intereses panākt kopīgi un organizēti.

Sākotnēji visā Eiropā, bet Krievijā līdz pat 20. gs. sākumam sufražistu kustība bija izteikti elitāra, proti, tās aktīvistes un apoloģētes nāca no turīgu un labi izglītotu sieviešu aprindām lielpilsētās. Tā, piemēram, viena no pirmajām sieviešu organizācijām Krievijas impērijā bija 1895. gadā izveidotā Krievijas sieviešu savstarpējās labdarības biedrība (Русское женское взаимно-благотворительное общество) galvaspilsētā Pēterburgā, kurā visas dalībnieces bija ar vidējo vai augstāko izglītību no aristokrātu un turīgās pilsonības aprindām. No Eiropas tendencēm attieksme Krievijā atšķīrās ar to, ka par galvenajiem uzskatīja tīri saimnieciskos jautājumus: sieviešu izglītības iespējas un profesijas izvēles iespējas. Ideja, ka sievietēm pienāktos tādas pašas politiskās tiesības, kā vīriešiem, Krievijā parādījās tikai 19. gs. beigās.

Kā jau dāmas, kustības locekles lielu vērību pievērsa aksesuāriem. Par šufražistu krāsām kļuva violetā (pašcieņa), baltā (škīstība) un zaļā (cerība). Tās plaši izmantoja sufražistu aksesuāros – bantēs, bižutērijā, apģērbā, kā arī nozīmītēs, plakātos u.c. aģitācijas materiālos. Jebkura sieviete, pat nebūdama kustībā, varēja to “neoficiāli” atbalstīt, lietojot savā veidolā šo krāsu salikumu.

20. gs. sākumā, kad sufražistu kustībā izveidojās radikālais spārns, kas politiski noformējās 1903. gadā, kad Lielbritānijā nodibinājās “Sieviešu sociāli politiskā savienība” (Women's Social and Political Union, WSPU). Savienība uzskatīja, ka efektīvāk var panākt savu ar aktīvu pilsonisko nepakļaušanos: demonstrācijām, aicinājumiem uz streikiem un huligānisma aktiem (sita valdības ēku logus, dedzināja politisko oponentu mājas, proviocēja fiziskas sadursmes ar policiju), pieķēdējās pie sabiedrisko ēku vārtiem u.tml. WSPU aktivitātes piesaistīja kustībai sievietes no mazturīgajiem un mazizglītotajiem sociālajiem slāņiem, kam nebija ieaudzinātās manieres, kas kavēja rīkoties aktīvi. Šie huligāniskie izgājieni kalpoja par iedvesmas avotu neskaitāmām karikatūrām par sufražistu tēmu, kur tās tika attēlotas kā trakojošas, nekārtīgas un agresīvas. Tas visai kardināli atšķīrās no sufražistu kustības sākuma smalkās dāmas tēla.