Niedra Andrievs

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 24. jūlijs, plkst. 12.38, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (pievienoju attēlu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andrievs Niedra

Andrievs Niedra (1871.-1942) - luterāņu mācītājs, sabiedriskais darbinieks, politiķis, rakstnieks.

Dzimis 1871. gada 8. februārī (23.janvārī pēc vecā stila) Tirzā pie Gulbenes zemnieku ģimenē.

  • Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolas.
  • Rīgas un Jelgavas ģimnāzijas.
  • 1898. gadā absolvējis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti.

Studiju vasaras brīvlaikos Niedra strādā par mājskolotāju Kurzemē, Puzeniekos (Puzē) pie barona Oskara Grothusa. Nokalpojis kandidāta gadu Koknesē, Niedra ar R.Blaumaņa atbalstu dodas uz Davosu Šveicē uzlabot veselību (tuberkuloze). Pēc tam strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgā, kur paralēli vadīja žurnālu "Austrums" un "Pēterburgas Avīzes" literāro daļu. 1903. gadā nopērk "Austrumu", ko turpmāk iespiež savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē. Kopš 1906. gada divus gadus nostrādājis par mācītāju Matīšos, 1908.gadā Niedra pārcēlās uz dzīvi Kalsnavā un kalpoja Vietalvas draudzē.

Pēc bermontiešu sakāves viņš emigrēja. 1924. gadā agriezās Latvijā, kur tika apsūdzēts valsts nodevībā.

A.Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās – atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos. Otrā prāva, kas notika 1924. gada decembrī un nepiesaistīja tik lielu ievērību, noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu A.Niedram. Tāpēc, runājot par A.Niedras tiesas prāvu, ar to parasti un arī šeit tiek domāta pirmā tiesas prāva, kas notika 1924. gada 18.-23. septembrī. Piedaloties ap 90 lieciniekiem – tostarp K.Ulmanim, J.Balodim u.c. – šī prāva piesaistīja vispārēju uzmanību un izsauca krasi atšķirīgus sabiedrības spriedumus. Prāvas sakarā 1924. gadā tika sarīkota sabiedriska tiesa pār A.Niedru un izdota vesela rinda publikāciju un atmiņu par A.Niedru un 1919. gada notikumiem. Pats A.Niedra oficiālās varas un sabiedrības savas darbības vērtējumiem centās pieiet ar ironisku sarkasmu, 1923. gadā publicējot atmiņas ar nosaukumu “Tautas nodevēja atmiņas” un atbildot uz V.Eglīša sarakstīto grāmatu par A.Niedru, kurā viņš saskatīja sev veltītu kapa runu, ar biogrāfisku atskatu “Dzīvais mironis”. Viņam piesprieda cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts.

Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju. 1942. gadā atgriezās Rīgā, kur 25. septembrī mira.

Politiskā darbība

Par Niedras politiskās darbības aizsākumu ir uzskatāms 1904. - 1905. gads. Brošūrās un skrejlapās asi nostājas pret 1905. gada revolūciju. Viena no pirmajām nozīmīgajām Niedras politiskās darbības epizodēm 1905. gadā ir viņa uzstāšanās I Latvijas skolotāju kongresā 10. novembrī Rīgā, kur Niedra aicina skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem. Viņa noliedzošā nostāja bija vērsta ne tik daudz pret revolūciju kā tādu, bet pret to, ka pēc Andrieva Niedras domām tā nenovēršami tiks nežēlīgi apspiesta.

1917. gadā, dažus mēnešus pēc Krievijas imperatora atteikšanās no troņa Valkā tiek dibināta Latviešu Zemnieku savienība. Tās nodaļa izveidojas arī Kalsnavā. A.Niedra aktīvi piedalās savienības kongresā 1917. gada jūlijā, kur viņu ievēl prezidijā. Kā Zemnieku savienības biedrs nostājas pret Kārli Ulmani, kurš ir par sadarbību ar sociāldemokrātiem un agrārreformu.

1918. gada 10. aprīlī okupācijas apstākļos sanāk Vidzemes Zemes sapulce - 17 pagastu vecāko izvēlēto delegātu Niedru vācieši nelaida tālāk par Cēsīm - kā raksta Sp.Paegle, “okupācijas varai bija nācis zināms, ka viņš nebalsos par piesliešanos Vācijai". Tā paša gada nogalē Vidzemes mācītāju sinode pieņem lēmumu par apsveikuma telegrammas nosūtīšanu Vācijas ķeizaram. Sinode lēmumu pieņem, bet Niedra un vēl 16 latviešu un igauņu mācītāji (starp viņiem V.Maldonis, E.Bergs, K.Beldavs un citi) uzstājas pret. 1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamē Latvijas valsti. Niedras attieksme pret Tautas padomi bija kritiska. Vēlāk viņš rakstīja, ka neredz to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības, bet pilnīgi nepieņemama esot Tautas padomes politiskās platformas nostādne par Satversmes sapulces vēlēšanām uz vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata.

1919. gadā Niedra apbraukāja Vidzemi pārtikas iegādei un organizēja pretošanās pulciņus lielinieku aizmugurē. 24. aprīlī Niedra ieradās landesvēra komandiera Flečera štābā Tukumā, un tikai šeit uzzināja par t.s. 16. aprīļa Liepājas puču, kura rezultātā gāzts pašieceltais Ulmaņa kabinets, bet pats Niedra uecelts par jaunās valdības veidotāju. Lai izvairītos no neizbēgamā iekšējā konflikta, Niedra noformulēja septiņos punktos formulētu baltvācu un latviešu tuvināšanās plānu, kura pirmais punkts pieprasa no vāciešiem Latvijas un Pagaidu valdības atzīšanu. Dažas dienas vēlāk Niedra ieradās Baloža štābā Ķemeros, lai noskaidrotu latviešu attieksmi pret izlīguma plānu. No dzelzdivīzijas komandiera Bišofa Jelgavā uzzinājis par 26. aprīlī izziņoto valdības sastāvu, 27. aprīlī Niedra ieradās Liepājā, tomēr atteicās tūlīt pieņemt valdības vadītāja posteni. Viņš vēlreiz kļuva par starpnieku sarunās starp Borkovska kabinetu un Pagaidu valdību. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats ir jaunas kompromisa valdības izveidošana. Niedra piedāvāja Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču bez rezultāta. 12.maijā A.Niedra paziņoja par savu demisiju.

Literārā darbība

Pirmo dzejoļu krājumu "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887) publicēja 16 gadu vecumā. Daudzi viņa dzejoļi kā dziesmu vārdi vēlāk kļuva par tautas dziesmām (piem., "Dažu skaistu ziedu" u.c.).

Daudz spēlēta arī Niedras bēdu luga "Zeme" (1903), kamēr vēlīnā drāma "Kangars" ir satīra par Latviju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. Andrieva Niedras galvenais uzdevums ir proza: romāni "Līduma dūmos" (1900), "Kad mēness dilst" (1902), "Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes" (1898), "Skaidra sirds" (1998), "Nespēcīga dvēsele" (1899), "Pēteris Salna" (1911), "Stāsts par karātavām" (1915), "Vilis Vālodze" u.c.; bez tam moderna pasaka "Zemnieka dēls" (1902).

Vēsturiski interesanti ir viņa apoloģētiskie memuāri "Tautas nodevēja atmiņas" un "Kā tās lietas tika darītas" (1943).

Bibliogrāfija

  • Niedra A. Mana bērnība. - Latvis, Rīga, 1926.
  • Niedra A. Tautas nodevēja atmiņas.- Rīga, 1998.
  • Niedra A. Kā tās lietas tika darītas. - Rīga, 1943.
  • Niedra A. Līduma dūmos. - Rīga, 1899.

Ieteicamā literatūra

  • Gudriķe B. Andrievs Niedra - rakstnieks un mācītājs. - Rīga: Zinātne, 2007. ISBN 9984808157
  • Puriņš Ā. Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs. - Rīga, Valters un Rapa, 2005. ISBN 9984-768-53-8
  • Māc. Andr.Niedras, Dr.T.Vankina un zv. adv. J.Ansberga prāva. – Rīga, 1924.
  • Niedras prāva apgabaltiesā. // Jaunākās Ziņas. 1924.g. 18.septembris.
  • Kundziņš K. Mana mūža gājiens: Atmiņas un apcerējumi. – R., 1935.
  • Sp.Paegle. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923.
  • Prof. Dr.phil. P.Zālīte. Vācu varas pastari Latvijā: Kritisks-Vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avantūras, niedrisma un vācu Latvijas kolonizācijas tieksmju apskats. – Rīga, 1925.
  • fon der Golz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920.

Resursi internetā par šo tēmu

Atsauces

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Niedra_Andrievs&oldid=797"