Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā
1940. gada vasarā Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā, tās armija tika reformēta un pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Kopā Sarkanās Armijas rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. 1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām SA daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira. 1941. gada jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. 1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. 201. Latvijas strēlnieku divīziju uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. 201. divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam SA mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. 1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju; līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.
Satura rādītājs
Galerija
karavīrs Viesturs Zulters, 1941. gada aprīlis
latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 1941. gada decembris vai 1942. gada janvāris. Foto no LNVM krājuma
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot aptuveni 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с.110.
Literatūra
- Strods H. PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) II - LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds: Rīga, 2007.
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110
Resursi internetā par šo tēmu
- Neiburgs U. Latviešu karavīri Vācijas un PSRS armijās: galvenās problēmas.
- Neiburgs U. Pret savu gribu sarkanajā armijā.
- Pormals J. 24. teritoriālais korpuss – latvieši Sarkanajā armijā
- Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem.
