Gumiļevs Ļevs
Ļevs Gumiļevs (Гумилёв, Лев Николаевич, 1912.-1992.) - vēsturnieks, ģeogrāfs, dzejnieks, t.s. pasionaritātes teorijas izveidotājs. Dzimis 1912. gada 1. oktobrī Carskoje Selo (kr. Царское Село), mazpilsētiņā netālu no Sanktpēterburgas (Санкт-Петербург). Tēvs - dzejnieks un virsnieks Nikolajs Gumeļevs (Николай Степанович Гумилёв), māte - dzejniece Anna Ahmatova (Ахматова Анна Андреевна). 1934. gadā uzsācis studijas Ļeņingradas universitātes (Ленинградский государственный университет имени А. С. Бубнова) Vēstures fakultātē. 1938. gadā arestēts un notiesāts uz 5 gadiem ieslodzījumā, kuru izcieta Noriļlaga (Норильлаг - Норильский исправительно-трудовой лагерь) rūdas raktuvēs. Pēc soda izciešanas dzīvoja Noriļskā (Норильск) bez tiesībām izbraukt no pilsētas. 1944. gadā brīvprātīgi iestājās Sarkanajā Armijā, kur dienēja 1. Baltkrievijas frontes (1-й Белорусский фронт) 31. zenītartilērijas divīzijas (31-я зенитно-артиллерийская дивизия) 1386. zenītartilērijas pulkā (1386-й зенитно-артиллерийском полк). 1945. gada vasarā demobilizējās un iestājās PSRS ZA Austrumu pētniecības institūtā (Институт востоковедения АН СССР) studēt aspirantūrā, taču izslēgts no tā. 1948. gada 28. decembrī Ļeņingradas valsts universitātē aistāvēja zinātņu kandidāta disertāciju. Pēc zinātniskā grāda iegūšanas sāka strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku PSRS tautu etnogrāfijas muzejā (Музей этнографии народов СССР).
