Epikūrs no Samas

Epikūrs

Epikūrs no Samas (sengr. Επίκουρος ὁ Σάμιος, Epíkouros ho Sāmos, ~341.-270. g.p.m.ē.) - filosofs. Dzimis 342. vai 341. gadā p.m.ē. Samas salā, netālu no Mazāzijas. Neokla dēls. Mācījies pie platoniķa Pamfila (Pamphilus), pēc tam Teosā pie atomista Nausifana (Nausiphanes). Aptuveni 311. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs radīja savu filozofijas virzienu un piesaistīja mācekļus Lesbas salas pilsētā Mitilēnē, taču tur palika tikai vienu gadu. 310. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs pārcēlās uz Lampsaku, pilsētu Mazāzijā, Ponteuksīnas (Melnā jūra) krastā. Daudzi no skolniekiem, kurus viņš tur iemantoja, to skaitā Poliainejs, Metrodors, kā arī viņa pēctecis Hermarhs, kļuva par viņa tuvākajiem biedriem uz visu atlikušo mūžu. Aptuveni 306. gadā p.m.ē. kopā ar dažiem saviem skolniekiem pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Atēnās (viņa tēvs Neokls bija Atēnu pilsonis), kur ziemeļrietumu daļā iegādājās zemes īpašumu. Šī īpašuma dārzā, ko no apkārtējās pasaules atdalīja augsts žogs, Epikūrs pavadīja atlikušo dzīves daļu (vēlāk dārzs kā jēdziens kļuva par sinonīmu epikūrismam). Miris Atēnās 72 gadu vecumā 271. vai 270. gadā p.m.ē. Par Epikūra filozofiju un epikūrismu zināms ļoti maz - no viņa rakstītā līdz mūsu dienām saglabājusies ne vairāk par vienu divdesmito daļu - proti, no vairāk nekā 300 teksta ruļļiem tikai trīs vēstules, divi atziņu krājumus, pārdesmit fragmenti, kā arī daži desmiti piezīmju vai liecību, ko lielākoties sarakstījuši Epikūram un epikūrismam naidīgi autori. Darbs “Par dabu”, kura fragmenti ir saglabājušies uz papirusa, sarakstīts trīsdesmit septiņās grāmatās vairāku gadu garumā, un pamatā bija veltīts fizikai (I-XIII grāmata aptver galvenos fizikas tematus, bet XIV-XV grāmata, šķiet, veltītas citu fizikas teoriju atspēkojumiem; viena no grāmatām - iespējams, XXV - veltīta psiholoģijai. XXVIII grāmata iztirzā valodas lomu filozofijā). Tikai daži Epikūra darbi saglabājušies pilnībā, pateicoties Diogenam no Laertas: "Vēstule Hērodotam" (īss “Par dabu” I-XIII grāmatu izklāsts), "Vēstule Pītoklam" (to Epikūra darba daļu, kurās aplūkota astronomija, metereoloģija un radniecības fenomens, apskats), "Vēstule Menoikejam" (par ētiku) un “Galvenās atziņas” (Kyriai doxai) – ētikas un epistemoloģijas maksimu kopums, acīmredzami izvilkts no atsevišķiem darbiem. Pirmajām četrām bija jāsummē sistēmas mērķi, un tās funkcionēja saīsinātā veidā, zināmas kā "četrkāršās zāles" (tetrapharmakos): “Dievs piedāvā nejust bailes, nāve – satraukumus, un kamēr labais ir viegli sasniedzams, ļaunais ir viegli paciešams”. Šo īso izklāstu mērķis bija ne tik daudz palīdzēt Epikūra skolniekiem saprast viņa mācību, cik iegaumēt tos. Vissvarīgākie no viņa zudušajiem darbiem, šķiet, ir "Kanons" (par epistemoloģijas principiem) un "Par augstāko mērķi" (ētika). Savā filosofijā uzskatīja, ka dievi neiejaucas pasaules notikumos un, ka matērija, kurai piemīt iekšējs kustības avots, ir mūžīga. Tālāk attīstot Leikipa un Dēmokrita atomismu, lai izskaidrotu tukšā telpā ar vienādu ātrumu kustošos atomu sadursmes iespējamību, ieviesa jēdzienu "atoma spontāna (iekšēji nosacīta) novirzīšanās no taisnes". Izziņas teorijā bij sensuālists: sajūtas pašas par sevie arvien ir patiesas, jo to pamatā ir objektībā realitāte, bet kļūdas rodas, tās tulkojot. Sajūtu izcelsmi skaidroja ar hipotēzi, ka no ķermeņa virsmas atdalās ļoti sīkas daļiņas - "veidoli", - kas nokļūst maņu orgānos un atspoguļo lietu tēlus. Izziņas mērķis ir atbrīvot cilvēku no gara tumsības un māņticības, no bailēm no dieviem un nāves, jo citādi nav iespējams sasniegt laimi. Ētikā atzina saprātīgu baudu, kas balstās uz izvairīšanos no ciešanām un mierīga un pastāvīgi priecīga garastāvokļa sasniegšanu. Vissaprātīgākais cilvēka stāvoklis esot miera stāvoklis, ataraksija.

Skat. arī epikūrieši

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 110. lpp.
Epikūrs. Vēstules. Atziņas. Fragmenti. - Liepnieks un Rītups: Rīga, 2007., 424 lpp. ISBN 978-9984-9609-4-4

Bailey C. Epicurus. The Extant Remains. With short critical apparatus, transl. & notes. - Oxford, 1926
De Witt N.W. Epicurus and his Philosophy. - Minneapolis, 1954
Bakalis Nikolaos. Handbook of Greek Philosophy: From Thales to the Stoics Analysis and Fragments. - Trafford Publishing, 2005, ISBN 1-4120-4843-5
Eugene O’ Connor. The Essential Epicurus. - Prometheus Books: New York, 1993
Tim O'Keefe. Epicurus on Freedom.- Cambridge University Press, 2005

Algra K. Epicurus, Over de Natuur en het Geluk. Vertaald, ingeleid en van aantekeningen voorzien. - Groningen, 1998
Simon M. Epikureismus und Epikureertum. // Hellenische Poleis. IV / E.Wellskopf (Hg) - Berlin, 1974, S. 2017-2088.
Epikur. Wege zum Glück. / Herausgegeben und übersetzt von Rainer Nickel. - Artemis & Winkler: Düsseldorf/Zürich, 2005, ISBN 3-7608-4115-5
Epikur. Briefe, Sprüche, Werkfragmente. / Übersetzt und herausgegeben von Hans-Wolfgang Krautz. - Reclam: Stuttgart, 1980, ISBN 3-15-009984-6
Heinz-Michael Bartling. Epikur: Theorie der Lebenskunst. - Junghans: Cuxhaven, 1994, ISBN 3-926848-39-1
Carl-Friedrich Geyer. Epikur zur Einführung. - Junius: Hamburg, 2000, ISBN 3-88506-328-X
Katharina Held. Hēdonē und Ataraxia bei Epikur. - Mentis: Paderborn, 2007, ISBN 389785578X
Malte Hossenfelder. Epikur. - Beck: München, 2006, ISBN 3-406-54122-4
Josef M. Werle. Epikur für Zeitgenossen. Ein Lesebuch zur Philosophie des Glücks. - Goldmann: München, 2002, ISBN 3-442-07741-9

Танхилевич О. Эпикур и эпикуреизм. - Москва, 1926
Шахнович М.М. Парадоксы теологии Эпикура. - Санкт-Петербург, 2000, 152 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Epikūrs no Samas

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt