Eshatoloģija
No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 4. jūnijs, plkst. 13.03, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→Resursi internetā par šo tēmu)
Eshatoloģija (gr. ἔσχατον, eschatos - "galējs, pēdējais"; λόγος, logos - "vārds, mācība") - priekšstats par "pašu beidzamo" - atsevišķa cilvēka un pasaules galējo likteni. Pamatā ir senie priekšstati par globālo ļaunā un labā cīņu, grēciniekiem gaidāmo sodu un pasaules galu. Vēsturiski popularitāti piedzīvo sociālu un politisku krīžu laikā. Visattīstītākā formā eshatoloģijas idejas sastopamas senģermāņu mitoloģijā, kriestietībā (Apokalipse) un jūdaismā. Bībeles eshatoloģija ir teoloģijas zinātnes apakšnozare, kas pēta ar pasaules galu saistītos jautājumus un prognozē, kas notiks laikā, kad pienāks visu lietu gals. Pamattēmas:
- cilvēces glābšanas cerību Jēzū Kristū, kas ir sagatavota caur lielo upuri pie Golgatas krusta;
- laika zīmes, kuras liecina par Kristus Otrās atnākšanas tuvumu;
- Kristus Otrā atnākšana;
- mirušo augšāmcelšanās;
- Dieva tiesas apraksti, neatgriezto grēcinieku sods un atgriezto grēcinieku izglābšana;
- Tūkstošgadu valstības apraksti.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992., 332. lpp.
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 112. lpp.
- Birziņš J. Kristiešu eshatoloģija: kristieši un ateisti par cilvēka miršanu, pasaules galu, mirušo augšāmcelšanos u.c. - Liesma: Rīga, 1969., 125 lpp.
